1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jona-tānam: „Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?“
2 Tad tas viņam sacīja: „Lai Dievs pasarga! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums, vai lielās, vai mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav!“
3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: „Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis tavās acīs labvēlību, un tādēļ viņš domā: Labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Bet, patiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un cik tava dvēsele dzīva, —tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!“
4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu.“
5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: „Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un lāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vaka-ram.
6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, lai es steidzīgi viņu atvaļinot, ka viņš varētu steigties uz savu tēvu pilsētu—Betlēmi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.
7 Un ja viņš tad teiku: Labi! tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.
8 Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu tā Kunga derību. Bet ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nokauj tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?“
9 Tad Jonatāns sacīja: „Lai tas tev ne mūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!“
10 Tad Dāvids sacīja Jonatānam: „Kas man to pateiks, kad tavs tēvs tevi būs strupi noraidījis?“
11 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Nāc, iesim laukā!“ Un tie abi izgāja laukā.
12 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir lieci-nieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu, un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību,
13 Tad lai tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu!
14 Un kaut tu ne tikai, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu tā Kunga žēlastību, lai es nemirstu,
15 Bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu ne mūžam neatrautu savu labvēlību no manas ģimenes—ari tad ne, kad tas Kungs jau būs paspējis iznīcināt no zemes virsus visu Dāvida ienaidnieku pulku!“
16 Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: „Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!“
17 Un Jonatāns vēl reiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli.
18 Un Jonatāns viņam sacīja: „Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19 Bet trešajā dienā gan tiešām noej uz to vietu, kur tu sev todien esi paslēptuvi iekārtojis, un apmeties blakus Azela akmenim.
20 Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams.
21 Un, redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: Ej un sameklē manas bultas! Bet ja es zēnam skaidri teikšu: Redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc, un tās paņem, —tad nāc, jo viss ir labi, un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, —tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!
22 Bet ja es zēnam teikšu: Redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis—otrā pusē, —tad eji projām, jo tas Kungs tevi sūta prom.
23 Bet par šo lietu, par kujru mēs spriežam, —es un tu, redzi, lai tas Kungs pats ir starp mani un starp tevi vienīgais derības līdzzinātājs!“
24 Tad Dāvids apslēpās laukā, un kad pienāca jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie galda mielastam.
25 Un kad nu ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.
26 Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: „Tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķists, viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.“
27 Un notika, ka ari nākošā dienā, kas sekoja jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: „Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?“
28 Tad Jonatāns atbildēja Saulam: „Atvainodamies Dāvids man lūgdams lūdza atļauju, lai varētu noiet uz Betlēmi.
29 Un viņš man sacīja: Lūdzams atlaid jel mani, jo mums ir ģimenes kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad lūdzams atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos! —Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.“
30 Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: „Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu?
31 Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, ne tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad nosūti kādus un liec viņu atvest pie manis, jo viņš ir nāvei nolemts jauneklis!“
32 Tad Jonatāns atbildēja savma tēvam Saulam, viņam sacīdams: „Kādēl viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?“
33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt.
34 Tad Jonatāns savu dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī otrā jauna mēness dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā.
35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdz.
36 Un viņš sacīja savam zēnam: „Esi mudīgs, teci, lai atrastu tās bultas, ko es šaušu!“ Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri.
37 Kad nu zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: „Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?“
38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: „Ātri, pasteidzies, netūļājies!“ Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna.
40 Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: „Ej, nones tos uz pilsētu!“
41 Kad nu zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem un viņš nometās ar savu vaigu pie zemes, un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar seju pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja, un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri.
42 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā Kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, —tā tas lai paliek mūžīgi!“
43 Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.
Jonathan Helps David
1 Then David fled from Naioth in Ramah and went to Jonathan. “What have I done?” he asked. “What crime have I committed? What wrong have I done to your father to make him want to kill me?”
2 Jonathan answered, “God forbid that you should die! My father tells me everything he does, important or not, and he would not hide this from me. It just isn't so!”
3 But David answered, “Your father knows very well how much you like me, and he has decided not to let you know what he plans to do, because you would be deeply hurt. I swear to you by the living Lord that I am only a step away from death!”
4 Jonathan said, “I'll do anything you want.”
5 “Tomorrow is the New Moon Festival,” David replied, “and I am supposed to eat with the king. But if it's all right with you, I will go and hide in the fields until the evening of the day after tomorrow. 6 If your father notices that I am not at the table, tell him that I begged your permission to hurry home to Bethlehem, since it's the time for the annual sacrifice there for my whole family. 7 If he says, ‘All right,’ I will be safe; but if he becomes angry, you will know that he is determined to harm me. 8 Please do me this favor, and keep the sacred promise you made to me. But if I'm guilty, kill me yourself! Why take me to your father to be killed?”
9 “Don't even think such a thing!” Jonathan answered. “If I knew for sure that my father was determined to harm you, wouldn't I tell you?”
10 David then asked, “Who will let me know if your father answers you angrily?”
11 “Let's go out to the fields,” Jonathan answered. So they went, 12 and Jonathan said to David, “May the Lord God of Israel be our witness! At this time tomorrow and on the following day I will question my father. If his attitude toward you is good, I will send you word. 13 If he intends to harm you, may the Lord strike me dead if I don't let you know about it and get you safely away. May the Lord be with you as he was with my father! 14 And if I remain alive, please keep your sacred promise and be loyal to me; but if I die, 15 show the same kind of loyalty to my family forever. And when the Lord has completely destroyed all your enemies, 16 may our promise to each other still be unbroken. If it is broken, the Lord will punish you.”
17 Once again Jonathan made David promise to love him, for Jonathan loved David as much as he loved himself. 18 Then Jonathan said to him, “Since tomorrow is the New Moon Festival, your absence will be noticed if you aren't at the meal. 19 The day after tomorrow your absence will be noticed even more; so go to the place where you hid yourself the other time, and hide behind the pile of stones there. 20 I will then shoot three arrows at it, as though it were a target. 21 Then I will tell my servant to go and find them. And if I tell him, ‘Look, the arrows are on this side of you; get them,’ that means that you are safe and can come out. I swear by the living Lord that you will be in no danger. 22 But if I tell him, ‘The arrows are on the other side of you,’ then leave, because the Lord is sending you away. 23 As for the promise we have made to each other, the Lord will make sure that we will keep it forever.”
24 So David hid in the fields. At the New Moon Festival, King Saul came to the meal 25 and sat in his usual place by the wall. Abner sat next to him, and Jonathan sat across the table from him. David's place was empty, 26 but Saul said nothing that day, because he thought, “Something has happened to him, and he is not ritually pure.” 27 On the following day, the day after the New Moon Festival, David's place was still empty, and Saul asked Jonathan, “Why didn't David come to the meal either yesterday or today?”
28 Jonathan answered, “He begged me to let him go to Bethlehem. 29 ‘Please let me go,’ he said, ‘because our family is celebrating the sacrificial feast in town, and my brother ordered me to be there. So then, if you are my friend, let me go and see my relatives.’ That is why he isn't in his place at your table.”
30 Saul became furious with Jonathan and said to him, “How rebellious and faithless your mother was! Now I know you are taking sides with David and are disgracing yourself and that mother of yours! 31 Don't you realize that as long as David is alive, you will never be king of this country? Now go and bring him here—he must die!”
32 “Why should he die?” Jonathan replied. “What has he done?”
33 At that, Saul threw his spear at Jonathan to kill him, and Jonathan realized that his father was really determined to kill David. 34 Jonathan got up from the table in a rage and ate nothing that day—the second day of the New Moon Festival. He was deeply distressed about David, because Saul had insulted him. 35 The following morning Jonathan went to the fields to meet David, as they had agreed. He took a young boy with him 36 and said to him, “Run and find the arrows I'm going to shoot.” The boy ran, and Jonathan shot an arrow beyond him. 37 When the boy reached the place where the arrow had fallen, Jonathan shouted to him, “The arrow is farther on! 38 Don't just stand there! Hurry up!” The boy picked up the arrow and returned to his master, 39 not knowing what it all meant; only Jonathan and David knew. 40 Jonathan gave his weapons to the boy and told him to take them back to town.
41 After the boy had left, David got up from behind the pile of stones, fell on his knees and bowed with his face to the ground three times. Both he and Jonathan were crying as they kissed each other; David's grief was even greater than Jonathan's. 42 Then Jonathan said to David, “God be with you. The Lord will make sure that you and I, and your descendants and mine, will forever keep the sacred promise we have made to each other.” Then David left, and Jonathan went back to the town.
