1 Tad Samuēls runāja ar Saulu: „Tas Kungs ir mani sūtījis tevi svaidīt par ķēniņu pār visu viņa tautu, pār Israēlu, un nu tagad uzklausi tā Kunga vārdu pavēli!
2 Tā saka tas Kungs Cebaots: Es piemeklēšu, Amaleku tās pārestības dēļ, ko tas ir nodarijis Israēlam, aizsprosto-dams viņam ceļu, kad Israēls nāca no Ēģiptes.
3 Tādēļ ej tagad un sakauj Amalcku, iznicini itin visu līdz pēdējam, kas vien tam pieder! Nesaudzē neviena no viņiem pašiem nedz ari kaut ko no viņa kustoņiem: liec, lai aiziet nāvē gan visi viri un sievas, gan bērni un zīdaiņi, vērši un visi sīklopi, kamieļi un ēzeļi!“
4 Tad Sauls to darīja tautai zināmu, un viņš tos pārskaitīja Telaimā, to bija divi simti tūkstoši kājnieku un vēl desmit tūkstoš viri no Jūdas.
5 Un Sauls devās uzbrukumā pret Amaleka galvas pilsētu un novietoja daļu izlūkošanai paslēptu karavīru strauta ielejā.
6 Bet keniešiem Sauls lika sacīt: „Ejiet, šķirieties un atdalieties nost, aiziedami prom no amalekiešu vidus, lai es jūs neizdeldēju kopā ar tiem, jo jūs esat parādījuši laipnību ikvienam israēlietim, kad tie izgāja no Ēģiptes.“ Un kenieši atšķīrās no amalekiešiem.
7 Bet Sauls sakāva amalekiešus, sākot no Havilas līdz pašai Šuras pievārtei, kas atrodas austrumos no Ēģiptes.
8 Un viņš sagūstīja dzīvu amalekiešu ķēniņu Agagu, bet visu tautu viņš pilnīgi iznīcināja ar zobena asmeni.
9 Bet Sauls un karotāji apžēlojās par Agagu un par sīklopu izlasi, par nobarotiem liellopiem un trekniem, barotiem auniem un par itin visu, kas bija vērtīgs; un tie negribēja pie tiem izpildīt solījumu visu pilnīgi iznicināt, bet tikai visu to, kas bija darbam nederīgs un panīcis, viņi iznicināja pilnīgi.
10 Tad tā Kunga vārds kļuva zināms Samuēlam šādi:
11 „Man ir žēl, ka Es esmu iecēlis Saulu ķēniņa kārtā, jo viņš ir no Manis novērsies, Man neseko un nav izpildījis manus vārdus.“ Tad Samuēls iedegās sāpīgā satraukumā tā, ka viņš to Kungu piesauca lūgšanās visu nakti.
12 Un Samuēls agri apjozās, lai dotos Saulam pretī no paša rīta; tad viņam tika paziņots, ka Sauls ir aizgājis uz Karmela kalnu, kur viņš pats sev uzcēlis pieminekli, bet tad apgriezies apkārt un aizgājis, nonākdams lejā Gilgalā.
13 Kad nu Samuēls atnāca pie Saula, Sauls viņam sacīja: „Esi tā Kunga svētīts! Es esmu izpildījis tā Kunga pavēles.“
14 Tad Samuēls sacīja: „Bet ko nozīmē šī avju blēšana manās ausīs, un kas tā ir par vēršu maušanu, ko es dzirdu?“
15 Tad Sauls atbildēja: „No amalekiešiem mūsu ļaudis tos ir atveduši, jo viņi ir pataupījuši treknākās avis un brangākos vēršus kā kaujamo upuri tam Kungam, tavam Dievam; bet pārējos mēs esam pilnīgi iznicinājuši.“
16 Tad Samuēls atbildēja Saulam: „Pietiek! Es tev pateikšu, ko man tas Kungs ir teicis šo nakti.“ Tad tas viņam teica: „Runā!“
17 Un Samuēls sacīja: „Vai tas tā nav? Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu, un tad tas Kungs tevi svaidīja par ķēniņu pār Israēlu.
18 Un tad tas Kungs tevi sūtīja ceļā un tev sacīja: Ej un pilnīgi izposti ļaundaņis amalekiešus un kaj-o pret viņiem, līdz kamēr tie ir iznīcināti!
19 Kāpēc tu neesi klausījis tā Kunga pavēlei, bet esi maldījies laupīdams un esi darījis to, kas ir ļauns tā Kunga acīs?“
20 Tad Sauls sacīja Samuēlam: „Bet es esmu gan klausījis tā Kunga balsi un es esmu arī gājis pa to ceļu, pa kufu tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis.
21 Tikai tauta ir no salaupītā paņēmusi sīklopus un liellopus, kuj-i bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri tam Kungam, tavam Dievam.“
22 Bet Samuēls sacīja: „Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzi-nāmiem un kaujamiem upupem nekā par paklausību tā Kunga balsij? —Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki,
23 Bet nepaklausība ir kā burvības grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš!“
24 Tad Sauls sacīja Samuēlam: „Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpistā Kunga pavēli un arī tavus vārdus, patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij.
25 Bet nu tagad, lūdzu, piedod man manus grēkus un pagriezies ar mani atpakaļ, jo es gribu nomesties ar savu vaigu pie zemes tā Kunga priekšā!“
26 Bet Samuēl sacīja Saulam: „Es nepagriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vāirs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu.“
27 Kad nu Samuēls apgriezās, lai ietu projām, tad Sauls stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa.
28 Tad Samuēls viņam sacīja: „Šodien tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu.
29 Un Israēla Dievs nemelo un nenožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot.“
30 Tad Sauls atbildēja: „Es esmu tagad izdarījis grēku, bet pagodini mani manas tautas vecaju un Israēla priekšā un pagriezies kopā ar mani, ka es varu to Kungu, tavu Dievu, pielūgt!“
31 Tad Samuēls apgriezās un sekoja Saulam, bet Sauls nokrita tā Kunga priekšā ar vaigu pie zemes.
32 Tad Samuēls sacīja: „Atvediet pie manis Agagu, Amaleka ķēniņu!“ Un Agags priecīgs nāca pie viņa un domāja: „Droši vien, nāves rūgtums man jau pagājis secen!“
33 Bet Samuēls sacīja: „Kā tavs zobens sievām ir viņu bērnus laupījis, tā lai tava māte starp visām sievām paliek bez bērniem!“ Un Samuēls sacirta Agagu gabalos tā Kunga priekšā Gilgalā.
34 Tad Samuēls devās uz Rāmu, bet Sauls atgriezās savās mājās Saula Gibeā.
35 Un Samuēls līdz savai miršanai vairs Sauļu neredzēja; taču Samuēls bija par Sauļu noskumis, jo tam Kungam bija žēl, ka Viņš bija Sauļu iecēlis Israēlam par ķēniņu.
War against the Amalekites
1 Samuel said to Saul, “I am the one whom the Lord sent to anoint you king of his people Israel. Now listen to what the Lord Almighty says. 2 He is going to punish the people of Amalek because their ancestors opposed the Israelites when they were coming from Egypt. 3 Go and attack the Amalekites and completely destroy everything they have. Don't leave a thing; kill all the men, women, children, and babies; the cattle, sheep, camels, and donkeys.”
4 Saul called his forces together and inspected them at Telem: there were 200,000 soldiers from Israel and 10,000 from Judah. 5 Then he and his men went to the city of Amalek and waited in ambush in a dry riverbed. 6 He sent a warning to the Kenites, a people whose ancestors had been kind to the Israelites when they came from Egypt: “Go away and leave the Amalekites, so that I won't kill you along with them.” So the Kenites left.
7 Saul defeated the Amalekites, fighting all the way from Havilah to Shur, east of Egypt; 8 he captured King Agag of Amalek alive and killed all the people. 9 But Saul and his men spared Agag's life and did not kill the best sheep and cattle, the best calves and lambs, or anything else that was good; they destroyed only what was useless or worthless.
Saul Is Rejected as King
10 The Lord said to Samuel, 11 “I am sorry that I made Saul king; he has turned away from me and disobeyed my commands.” Samuel was angry, and all night long he pleaded with the Lord. 12 Early the following morning he went off to find Saul. He heard that Saul had gone to the town of Carmel, where he had built a monument to himself, and then had gone on to Gilgal. 13 Samuel went up to Saul, who greeted him, saying, “The Lord bless you, Samuel! I have obeyed the Lord's command.”
14 Samuel asked, “Why, then, do I hear cattle mooing and sheep bleating?”
15 Saul answered, “My men took them from the Amalekites. They kept the best sheep and cattle to offer as a sacrifice to the Lord your God, and the rest we have destroyed completely.”
16 “Stop,” Samuel ordered, “and I will tell you what the Lord said to me last night.”
“Tell me,” Saul said.
17 Samuel answered, “Even though you consider yourself of no importance, you are the leader of the tribes of Israel. The Lord anointed you king of Israel, 18 and he sent you out with orders to destroy those wicked people of Amalek. He told you to fight until you had killed them all. 19 Why, then, did you not obey him? Why did you rush to grab the loot, and so do what displeases the Lord?”
20 “I did obey the Lord,” Saul replied. “I went out as he told me to, brought back King Agag, and killed all the Amalekites. 21 But my men did not kill the best sheep and cattle that they captured; instead, they brought them here to Gilgal to offer as a sacrifice to the Lord your God.”
22 Samuel said, “Which does the Lord prefer: obedience or offerings and sacrifices? It is better to obey him than to sacrifice the best sheep to him. 23 Rebellion against him is as bad as witchcraft, and arrogance is as sinful as idolatry. Because you rejected the Lord's command, he has rejected you as king.”
24 “Yes, I have sinned,” Saul replied. “I disobeyed the Lord's command and your instructions. I was afraid of my men and did what they wanted. 25 But now I beg you, forgive my sin and go back with me, so that I can worship the Lord.”
26 “I will not go back with you,” Samuel answered. “You rejected the Lord's command, and he has rejected you as king of Israel.”
27 Then Samuel turned to leave, but Saul caught hold of his cloak, and it tore. 28 Samuel said to him, “The Lord has torn the kingdom of Israel away from you today and given it to someone who is a better man than you. 29 Israel's majestic God does not lie or change his mind. He is not a human being—he does not change his mind.”
30 “I have sinned,” Saul replied. “But at least show me respect in front of the leaders of my people and all of Israel. Go back with me so that I can worship the Lord your God.” 31 So Samuel went back with him, and Saul worshiped the Lord.
32 “Bring King Agag here to me,” Samuel ordered. Agag came to him, trembling with fear, thinking to himself, “What a bitter thing it is to die!” 33 Samuel said, “As your sword has made many mothers childless, so now your mother will become childless.” And he cut Agag to pieces in front of the altar in Gilgal.
34 Then Samuel went to Ramah, and King Saul went home to Gibeah. 35 As long as Samuel lived, he never again saw the king; but he grieved over him. The Lord was sorry that he had made Saul king of Israel.
