1 Kad ķēniņš Dāvids bija kļuvis vecs un bija jau labi padzīvojis gados, viņu gan apsedza ar viņa drēbēm, bet viņš nesasila.
2 Tad viņa kalpi viņam sacīja: „Sameklēsim savam kungam un ķēniņam kādu jaunu un jaunavīgu sievieti, kas pastāvīgi būtu viņa tuvumā, kas viņu apkalpotu un būtu viņa aprūpētāja; viņa lai arī guļ pie viņa krūts, un tā lai sasilda mūsu kungu un ķēniņu.“
3 Un viņi meklēja skaistu jaunavu visā Israēla robežu apgabalā, un viņi atrada sunamieti Abišagu un viņi to pieveda ķēniņam.
4 Un šī jaunava bija patiešām ļoti skaista un kļuva ķēniņam par aprūpētāju, un viņa tam godam kalpoja, bet sakaru ķēniņam ar viņu nebija.
5 Bet Hagitas dēls Adonja toties bija liels savā uzpūtībā un sacīja: „Es kļūšu par ķēniņu.“ Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus un piecdesmit vīrus, kas teciņiem skrēja viņam pa priekšu.
6 Bet viņa tēvs viņam nebija kopš dzimšanas nekad nekādus pārmetumus par to izteicis, kaut vai jautādams: „Kādēļ tu tā rīkojies?“ Viņam bija ari Skaists augums, Hagita bija viņu tūliņ pēc Absaloma dzimšanas dzemdējusi.
7 Un viņš bija ar Joābu, Cerujas dēlu, un ar priesteri Abjatāru jau vienojies. Tie atbalstīja Adonju.
8 Turpreti priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, tāpat pravietis Nātāns un Šimejs un Rejs, kā ari Dāvida izlasītie varoņi nebija ar Adonju.
9 Un Adonja upurēja kaujamos upurus: sīklopus, liellopus un barokļus pie Zoheletes akmens, kas atrodas blakus Rogelas avotam. Un viņš saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un arī itin visus ķēniņa darbiniekus, Jūdas vīrus.
10 Bet pravieti Nātānu un Benaju, kā arī varoņus un Salamanu viņš neaicināja.
11 Tad Nātāns sacīja Salamana mātei Batsebai, sacīdams: „Vai tu to vēl neesi dzirdējusi, ka mums Adonja, Hagitas dēls, ir par ķēniņu, bet mūsu pašu kungs Dāvids to nezina.
12 Un tagad: atnāc, es tev gribu dot kādu derīgu padomu, kā tu vari izglābt savas pašas un sava dēla Salamana dvēseli.
13 Aizej pie ķēniņa Dāvida un runā ar viņu šādi: „Vai tu pats, mans kungs un ķēniņ, neesi ar zvērestu apsolījis savai kalponei, ka: Mans dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. Bet kādēļ tagad Adonja ir ķēniņš?“
14 Un lūk, kamēr tu vēl sarunāsies ar ķēniņu, tikmēr es steigšos pēc tevis pie viņa un apstiprināšu tavus vārdus.“
15 Un Batseba nogāja pie ķēniņa iekšējā telpā, bet ķēniņš bija ļoti novecojis, un Abišaga pašreiz apkopa ķēniņu.
16 Un Batseba klanījās un noliecās ar savu seju pie zemes ķēniņa priekšā, bet ķēniņš jautāja: „Ko tu vēlies?“
17 Un tā viņam sacīja: „Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis, ka: Tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa.
18 Un tagad, redzi—pašreiz Adonja jau ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini.
19 Un viņš ari jau ir kaujamos upurus—vēršus un barotus sīklopus—lielā vairumā upurējis, un viņš pat visus ķēniņa dēlus ir saaicinājis, ari priesteri Abjatāru un kara pulku virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Salamanu viņš tomēr aicinājis nav.
20 Bet tu pats, ak kungs un ķēniņ—visa Israēla acis ir uz tevi vērstas, —tev tiem pienākas paziņot, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa.
21 Un jo lēti var gadīties, ka, tiklīdz mans kungs un ķēniņš būs nolicies dusēt pie saviem tēviem, es un mans dēls Salamans būsim grēcinieki visu acīs.“
22 Un kamēr viņa vēl sarunājās ar ķēniņu, tikmēr arī pravietis Nātāns bija atnācis.
23 Tad ķēniņam tika paziņots: „Pravietis Nātāns ir atnācis.“ Un tas piegāja pie ķēniņa un noliecās ar savu seju pie zemes ķēniņa priekšā.
24 Un Nātāns teica: „Kungs un ķēniņ! Vai tu esi pats teicis: Adonja būs ķēniņš pēc manis, vai arī: viņš sēdēs uz mana troņa?
25 Redzi, viņš ir jau šodien nogājis un ir kā kaujamo upuri upurējis ir vērsi, ir barotus sīklopus lielā vairumā un ir ari aicinājis gan visus ķēniņa dēlus, gan kara pulku pavēlniekus gan ari priesteri Abjatāru, un pašreiz, lūk, šie tur ēd un dzer pie viņa un sauc: Lai dzīvo ķēniņš Adonja!
26 Bet mani, kas es esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu, tos viņš nav aicinājis.
27 Vai varbūt tā ir ķēniņa paša griba, un tu to neesi tikai darījis zināmu saviem kalpiem, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa paša?“
28 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: „Ataiciniet pie manis Batsebu,“ un tā atnāca pie ķēniņa un nostājās ķēniņa priekšā.
29 Un ķēniņš zvērēja un sacīja: „Cik tiešām tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir no visām bēdām atbrīvojis,
30 Patiesi, tik tiešām es tagad zvēru pie tevis, Kungs, Israēla Dievs, sacīdams, ka tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un viņš sēdēs uz mana troņa manā vietā, un tā es to arī šodien piepildīšu.“
31 Un Batseba klanījās ar savu vaigu līdz zemei un viņa noliecās ar savu seju pie zemes, ķēniņu godinādama, un sacīja: „Mans kungs Dāvids lai dzīvo mūžīgi.“
32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: „Ataiciniet man priesteri Cadoku un pravieti Nātānu un Benaju, Jojadas dēlu,“ un tie atnāca pie ķēniņa.
33 Un ķēniņš tiem sacīja: „Paņemiet sev līdzi sava kunga kalpus un uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz tās mūļa ķēves, kura ir īpaši manām vajadzībām, un pavadiet viņu gājienā līdz Gihonai.
34 Un lai tad tur priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu, un tur pūtiet taures un sauciet: Lai dzīvo ķēniņš Salamans!
35 Tad sekoiiet viņam gājienā, un lai viņš nāk un sēstas uz troņa manā vietā; un viņš būs ķēniņš manā vietā, un es došu pavēli, lai viņš kļūst par vadoni pār Israēlu un pār Jūdu.“
36 Tad Benaja, Jojadas dēls, atbildēja ķēniņam un sacīja: „Amen, tā lai to apstiprina tas Kungs, mana kunga un ķēniņa Dievs.
37 Kā tas Kungs ir bijis ar manu kungu un ķēniņu, tā lai Viņš ir ari ar Salamanu: lai Viņš vēl augstāk paceļ viņa troni par mana kunga un ķēniņa Dāvida troni.“
38 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns un Benaja, Jojadas dēls, kā arī krētieši un plētieši nogāja un uzsēdināja jāšus Salamanu uz mūļa ķēves, kura piederēja ķēniņam Dāvidam. Un tie to pavadīja līdz Gihonai.
39 Un priesteris Cadoks paņēma no telts eļļas ragu, un viņi svaidīja Salamanu un pūta taures, un visa tauta sacīja: „Lai dzīvo ķēniņš Salamans.“
40 Un visa tauta devās kalnup, viņam sekodama, un tie koklēja ar koklēm un priecājās ar lielu prieku, tā ka pat visa zeme, šķita, no viņu balsīm saplaisās.
41 Ari Adonja ar visiem ielūgtajiem viesiem, kad viņi bija pabeiguši ēst, izdzirda to, un kad Joābs sadzirdēja taures skaņas, vins sacīja: „Ko nozīmē šie gaviļu saucieni un trauksme pilsētā?“
42 Kamēr viņš vēl tā runāja, tikmēr atnāca Jonātans, priestera Abjatāra dēls, un Adonja tam sacīja: „Nāc šurpu, jo tu esi cienījams vīrs un tu nes labu vēsti.“
43 Bet Jonātans ienāca un sacīja Adonjam: „Taisni otrādi: mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, par ķēniņu ir iecēlis Salamanu.
44 Ķēniņš bija sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātānu un Benaju, Jojadas dēlu, kopā ar krētiešiem un plētiešiem, un viņi to uzsēdināja sedlos uz ķēniņa mūļa ķēves.
45 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja Gihonā par ķēniņu, un no turienes viņi gavilēdami ir devušies ceļā. Tas ir satraucis visu pilsētu, tādēļ arī saucieni un kliedzieni, kupus jūs nupat dzirdējāt.
46 Ari pats Salamans jau ir apsēdies ķēniņa valsts tronī.
47 Tāpat ari ir jau atsteigušies ķēniņa kalpi, lai ar svētības vārdiem sveiktu mūsu kungu un ķēniņu Dāvidu, sacīdami: „Lai tas Kungs Salamana vārdu padara vēl slavenāku nekā tavu vārdu, un lai Viņš paaugstina viņa troni vēl augstāk par tavu troni.“ Un ķēniņš pats bijis noliecies svētbijībā pār savas gultas malu
48 Un vēl piebildis: „Svētits lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kupš šodien ir vienu izraudzījis par mana troņa mantinieku, manām acīm to redzot.“ —
49 Tad visi ielūgtie viesi izbijās, kas bija pie Adonjas, un tie pietrūkās un gāja ikviens savu ceļu.
50 Bet Adonjam sametās bailes Salamana priekšā, un viņš cēlās, devās ceļā un satvēra stipri altāpa ragus.
51 Un tas tika Salamanam pateikts šādi: „Lūk, Adonja ir lielās izbailēs ķēniņa Salamana priekšā, un, raugi, viņš ir stingri satvēris altāra ragus, vēlēdamies, lai vispirms ķēniņš Salamans viņam ar zvērestu apstiprina, ka tas ar zobenu nenonāvēs savu kalpu.“
52 Un Salamans sacīja: „Ja viņš pats pierādīs sevi par godīgu vīru, tad lai neviens pats no viņa matiem nekrīt zemē. Bet ja viņš pats būs ļaunprātīgs, tad es viņu nodošu nāvei.“
53 Tad ķēniņš Salamans nosūtīja ļaudis, kas viņu noveda no altāra zemē; un viņš nāca un nolieca savu vaigu ķēniņa Salamana priekšā, un Salamans sacīja: „Ej savās mājās.“
King David in His Old Age
1 King David was now a very old man, and although his servants covered him with blankets, he could not keep warm. 2 So his officials said to him, “Your Majesty, let us find a young woman to stay with you and take care of you. She will lie close to you and keep you warm.” 3 A search was made all over Israel for a beautiful young woman, and in Shunem they found such a woman named Abishag, and brought her to the king. 4 She was very beautiful, and waited on the king and took care of him, but he did not have intercourse with her.
Adonijah Claims the Throne
5-6 Now that Absalom was dead, Adonijah, the son of David and Haggith, was the oldest surviving son. He was a very handsome man. David had never reprimanded him about anything, and he was ambitious to be king. He provided for himself chariots, horses, and an escort of fifty men. 7 He talked with Joab (whose mother was Zeruiah) and with Abiathar the priest, and they agreed to support his cause. 8 But Zadok the priest, Benaiah son of Jehoiada, Nathan the prophet, Shimei, Rei, and David's bodyguards were not on Adonijah's side.
9 One day Adonijah offered a sacrifice of sheep, bulls, and fattened calves at Snake Rock, near the spring of Enrogel. He invited the other sons of King David and the king's officials who were from Judah to come to this sacrificial feast, 10 but he did not invite his half brother Solomon or Nathan the prophet or Benaiah or the king's bodyguards.
Solomon Is Made King
11 Then Nathan went to Bathsheba, Solomon's mother, and asked her, “Haven't you heard that Haggith's son Adonijah has made himself king? And King David doesn't know anything about it! 12 If you want to save your life and the life of your son Solomon, I would advise you to 13 go at once to King David and ask him, ‘Your Majesty, didn't you solemnly promise me that my son Solomon would succeed you as king? How is it, then, that Adonijah has become king?’” 14 And Nathan added, “Then, while you are still talking with King David, I will come in and confirm your story.”
15 So Bathsheba went to see the king in his bedroom. He was very old, and Abishag, the young woman from Shunem, was taking care of him. 16 Bathsheba bowed low before the king, and he asked, “What do you want?”
17 She answered, “Your Majesty, you made me a solemn promise in the name of the Lord your God that my son Solomon would be king after you. 18 But Adonijah has already become king, and you don't know anything about it. 19 He has offered a sacrifice of many bulls, sheep, and fattened calves, and he invited your sons, and Abiathar the priest, and Joab the commander of your army to the feast, but he did not invite your son Solomon. 20 Your Majesty, all the people of Israel are looking to you to tell them who is to succeed you as king. 21 If you don't, as soon as you are dead, my son Solomon and I will be treated as traitors.”
22 She was still speaking, when Nathan arrived at the palace. 23 The king was told that the prophet was there, and Nathan went in and bowed low before the king. 24 Then he said, “Your Majesty, have you announced that Adonijah would succeed you as king? 25 This very day he has gone and offered a sacrifice of many bulls, sheep, and fattened calves. He invited all your sons, Joab the commander of your army, and Abiathar the priest, and right now they are feasting with him and shouting, ‘Long live King Adonijah!’ 26 But he did not invite me, sir, or Zadok the priest or Benaiah or Solomon. 27 Did Your Majesty approve all this and not even tell your officials who is to succeed you as king?”
28 King David said, “Ask Bathsheba to come back in”—and she came and stood before him. 29 Then he said to her, “I promise you by the living Lord, who has rescued me from all my troubles, 30 that today I will keep the promise I made to you in the name of the Lord, the God of Israel, that your son Solomon would succeed me as king.”
31 Bathsheba bowed low and said, “May my lord the king live forever!”
32 Then King David sent for Zadok, Nathan, and Benaiah. When they came in, 33 he said to them, “Take my court officials with you; have my son Solomon ride my own mule, and escort him down to Gihon Spring, 34 where Zadok and Nathan are to anoint him as king of Israel. Then blow the trumpet and shout, ‘Long live King Solomon!’ 35 Follow him back here when he comes to sit on my throne. He will succeed me as king, because he is the one I have chosen to be the ruler of Israel and Judah.”
36 “It shall be done,” answered Benaiah, “and may the Lord your God confirm it! 37 As the Lord has been with Your Majesty, may he also be with Solomon and make his reign even more prosperous than yours.”
38 So Zadok, Nathan, Benaiah, and the royal bodyguards put Solomon on King David's mule and escorted him to Gihon Spring. 39 Zadok took the container of olive oil which he had brought from the Tent of the Lord's presence, and anointed Solomon. They blew the trumpet, and all the people shouted, “Long live King Solomon!” 40 Then they all followed him back, shouting for joy and playing flutes, making enough noise to shake the ground.
41 As Adonijah and all his guests were finishing the feast, they heard the noise. And when Joab heard the trumpet, he asked, “What's the meaning of all that noise in the city?” 42 Before he finished speaking, Jonathan, the son of the priest Abiathar, arrived. “Come on in,” Adonijah said. “You're a good man—you must be bringing good news.”
43 “I'm afraid not,” Jonathan answered. “His Majesty King David has made Solomon king. 44 He sent Zadok, Nathan, Benaiah, and the royal bodyguards to escort him. They had him ride on the king's mule, 45 and Zadok and Nathan anointed him as king at Gihon Spring. Then they went into the city, shouting for joy, and the people are now in an uproar. That's the noise you just heard. 46 Solomon is now the king. 47 What is more, the court officials went in to pay their respects to His Majesty King David and said, ‘May your God make Solomon even more famous than you, and may Solomon's reign be even more prosperous than yours.’ Then King David bowed in worship on his bed 48 and prayed, ‘Let us praise the Lord, the God of Israel, who has today made one of my descendants succeed me as king, and has let me live to see it!’”
49 Then Adonijah's guests were afraid, and they all got up and left, each going his own way. 50 Adonijah, in great fear of Solomon, went to the Tent of the Lord's presence and took hold of the corners of the altar. 51 King Solomon was told that Adonijah was afraid of him and that he was holding on to the corners of the altar and had said, “First, I want King Solomon to swear to me that he will not have me put to death.”
52 Solomon replied, “If he is loyal, not even a hair on his head will be touched; but if he is not, he will die.” 53 King Solomon then sent for Adonijah and had him brought down from the altar. Adonijah went to the king and bowed low before him, and the king said to him, “You may go home.”
