1 Un ķēniņš Dāvids sacīja visai sasauktai sanāksmei: „Mans dēls Salamans, ko tikai vienu Dievs ir izredzējis, ir vēl jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels, jo šī mūra celtne nav domāta kādam cilvēkam, bet gan Dievam, tam Kungam.
2 Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara priekšmetiem, dzelzi dzelzs priekšmetiem un kokus koka priekšmetiem, lielā vairumā arī dārgakmeņus: intarzijas akmeņus, malachītu un raibus akmeņus un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, tāpat lielā vairumā arī marmoru.
3 Un vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams, man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs—un to es novēlu savam Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei,
4 Un proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofiras atvestā zelta, un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūrus un sienas;
5 Lai liktu zeltu, kur nākas būt zeltam, sudrabu, kur jābūt sudrabam, un lai lietotu vienu vai otru dažādiem ar amata pratēju roku darinātiem mākslīgiem izveidojumiem. Un kūpam nu vēl arī šodien ir labs prāts nest ar pilnu roku tam Kungam brīvprātīgus ziedojumus?“
6 Tad brīvprātīgi pieteicās senču dlšu vadoņi, Israēla cilšu virsaiši, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, kā arī ķēnišķīgās pārvaldes augstākie ierēdņi,
7 Un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dariku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vapa talentu un simt tūkstoš dzelzs talentus.
8 Un kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva tā Kunga nama mantnīcā geršonieša Jehiēla rokā.
9 Tad tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.
10 Un Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sasauktās sanāksmes priekšā, un Dāvids sacīja: „Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžu mūžos!
11 Jo Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem!
12 Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru.
13 Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības vārdu;
14 Jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!
15 Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas ir virs zemes kā ēna, un tur nav cerības!
16 Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots!
17 Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka ari tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta.
18 Ak Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, pasargi uz mūžīgiem laikiem tādu prātu un sirdi savai tautai un vadi viņu sirdis pie Sevis!
19 Un dodi manam dēlam Salamanam nedalītu sirdi, ka viņš ievērotu tavas pavēles, tavas liecības un tavus nolikumus, tos visus izpildītu un uzceltu to vareno mūra celtni, kurai es esmu paveicis priekšdarbus!“
20 Un Dāvids sacīja visai sasauktajai sanāksmei: „Teiciet to Kungu, savu Dievu!“ Un visa sanāksme teica svētu esam to Kungu, savu tēvu Dievu, un viņi noliecās un metās ar savām sejām pie zemes tā Kunga un ķēniņa priekšā.
21 Un nākamajā dienā viņi upurēja tam Kungam kaujamos upurus un nesa tam Kungam dedzināmos upurus, —tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus un tūkstoš jērus kopā ar viņu atnesto dzērienu devu un kaujamo lopu upuriem jo lielā vairumā no visa Israēla.
22 Un tie ēda, un tie dzēra šinī dienā tā Kunga priekšā, pilni liela prieka. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, pa otram lāgam ķēniņa kārtā un viņu svaidīja tā Kunga priekšā par vadoni un Cadoku par priesteri.
23 Tā Salamans sēdās tā Kunga tronī kā ķēniņš sava tēva Dāvida vietā, un viņam bija laime, ka viss Israēls viņam klausīja.
24 Un visi pašvaldoņi, kā arī visi varonīgie karavīri, un it visi ķēniņa Dāvida dēli pakļāva savu varu ķēniņa Salamana varai.
25 Un tas Kungs pārlieku pacēla Salamanu pāri citiem, visam Israēlam to redzot, un Viņš tam piešķīra tādu ķēniņa varas godību, kāda vēl nekad nebija tikusi piešķirta nevienam ķēniņam pār Israēlu pirms viņa.
26 Tā Dāvids, īsaja dēls, bija valdījis kā ķēniņš pār visu Israēlu.
27 Un tas laiks, cik ilgi viņš valdīja kā ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi; Hebronā viņš ķēniņa kārtā valdīja septiņus gadus, bet Jeruzālemē viņš bija ķēniņš trīsdesmit trīs gadus.
28 Un viņš nomira lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda gandarīts, un viņa dēls Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā.
29 Bet ķēniņa Dāvida darbi, sākot no pirmajiem un tā līdz pat beidzamajiem, —redzi, tie ir atzīmēti tiklab pareģa Samuēla darbu aprakstā, kā pravieša Nātāna stāstos, un tāpat arī gaišreģa Gada vēsturiskajā tēlojumā
30 Līdz ar visu to, kā viņš valdīja kā ķēniņš un kāda viņam bija vara kā karavīram, —arī to, kādi laiki nāca un gāja pār viņu un pār Israēlu un pār visām ķēniņa valstīm virs zemes.
Gifts for Building the Temple
1 King David announced to the whole assembly: “My son Solomon is the one whom God has chosen, but he is still young and lacks experience. The work to be done is tremendous, because this is not a palace for people but a temple for the Lord God. 2 I have made every effort to prepare materials for the Temple—gold, silver, bronze, iron, timber, precious stones and gems, stones for mosaics, and quantities of marble. 3 Over and above all this that I have provided, I have given silver and gold from my personal property because of my love for God's Temple. 4 I have given 115 tons of the finest gold and 265 tons of pure silver for decorating the walls of the Temple 5 and for all the objects which the skilled workers are to make. Now who else is willing to give a generous offering to the Lord?”
6 Then the heads of the clans, the officials of the tribes, the commanders of the army, and the administrators of the royal property volunteered to give 7 the following for the work on the Temple: 190 tons of gold, 380 tons of silver, 675 tons of bronze, and 3,750 tons of iron. 8 Those who had precious stones gave them to the Temple treasury, which was administered by Jehiel of the Levite clan of Gershon. 9 The people had given willingly to the Lord, and they were happy that so much had been given. King David also was extremely happy.
David Praises God
10 There in front of the whole assembly King David praised the Lord. He said, “Lord God of our ancestor Jacob, may you be praised forever and ever! 11 You are great and powerful, glorious, splendid, and majestic. Everything in heaven and earth is yours, and you are king, supreme ruler over all. 12 All riches and wealth come from you; you rule everything by your strength and power; and you are able to make anyone great and strong. 13 Now, our God, we give you thanks, and we praise your glorious name.
14 “Yet my people and I cannot really give you anything, because everything is a gift from you, and we have only given back what is yours already. 15 You know, O Lord, that we pass through life like exiles and strangers, as our ancestors did. Our days are like a passing shadow, and we cannot escape death. 16 O Lord, our God, we have brought together all this wealth to build a temple to honor your holy name, but it all came from you and all belongs to you. 17 I know that you test everyone's heart and are pleased with people of integrity. In honesty and sincerity I have willingly given all this to you, and I have seen how your people who are gathered here have been happy to bring offerings to you. 18 Lord God of our ancestors Abraham, Isaac, and Jacob, keep such devotion forever strong in your people's hearts and keep them always faithful to you. 19 Give my son Solomon a wholehearted desire to obey everything that you command and to build the Temple for which I have made these preparations.”
20 Then David commanded the people, “Praise the Lord your God!” And the whole assembly praised the Lord, the God of their ancestors, and they bowed low and gave honor to the Lord and also to the king.
21 The following day they killed animals as sacrifices, dedicating them to the Lord, and then gave them to the people to eat. In addition, they sacrificed a thousand bulls, a thousand rams, and a thousand lambs, which they burned whole on the altar. They also brought the offerings of wine. 22 So that day they were very happy as they ate and drank in the presence of the Lord.
For a second time they proclaimed Solomon king. In the name of the Lord they anointed him as their ruler and Zadok as priest. 23 So Solomon succeeded his father David on the throne which the Lord had established. He was a successful king, and the whole nation of Israel obeyed him. 24 All the officials and soldiers, and even all of David's other sons, promised to be loyal to Solomon as king. 25 The Lord made the whole nation stand in awe of Solomon, and he made him more glorious than any other king that had ruled Israel.
Summary of David's Reign
26 David son of Jesse ruled over all Israel 27 for forty years. He ruled in Hebron for seven years and in Jerusalem for thirty-three. 28 He died at a ripe old age, wealthy and respected, and his son Solomon succeeded him as king. 29 The history of King David from beginning to end is recorded in the records of the three prophets, Samuel, Nathan, and Gad. 30 The records tell how he ruled, how powerful he was, and all the things that happened to him, to Israel, and to the surrounding kingdoms.
