1 Un notika, kad Dāvids bija atgriezies savā namā, tad Dāvids sacīja pravietim Nātānam; „Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.“
2 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!“
3 Bet tanī pašā naktī notika, ka Dieva vārds atklājās Nātānam, sacīdams viņam:
4 Noej un saki manam kalpam Dāvidam: Tā saka tas Kungs: Tu nedrīksti man celt dzīvojamo namu!
5 Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli.
6 Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt savu tautu, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu?
7 Tāpēc tev tagad ir tā jāsaka manam kalpam Dāvidam: Ta saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no avīm, lai tu kļūtu par vadoni manai Israēla tautai.
8 Un Es esmu bijis ar tevi itin vistu:, kur vien tu esi gājis, un Es esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu tev sagādājis slavenu vārdu, tādu pašu, kāds vārds ir visiem lielajiem virs zemes.
9 Un Es gribu ierādīt savai tautai Israēlam vietu, un Es to tur iedēstīšu, lai tā savvaļā dzīvotu un turpmāk vairs netiktu satraukta un lai varmākas to vairs tā neizposta, kā tas bija iesākumā
10 Un vēl tai laikā, kad Es iecēlu soģus pār savu Israēla tautu; Es gribu pazemot visus tavus ienaidniekus, un bez tam Es tev daru zināmu, ka tas Kungs tev uzcels namu.
11 Un reiz notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad pēc tavas nāves Es likšu tev celties pēcnācējiem, kas tev sekos, un radīsies kāds no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības varu.
12 Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem.
13 Un Es tam būšu par tēvu, bet viņš Man būs par dēlu, un savu žēlastību Es neatraušu no viņa, kā Es to gan esmu atrāvis no tava priekšgājēja.
14 Bet Es viņu ielikšu savā namā un savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!“
15 Kā visi šie vārdi un visas šīs parādības mācīja, tā Nātāns to pateica Dāvidam.
16 Un ķēniņš Dāvids gāja un metās tā Kunga priekšā zemē un lūdza: „Kas gan es esmu, Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu esi mani līdz šejienei vadījis?
17 Un tas vēl ir licies tavās acīs pārāk maz, ak Dievs, bet Tu vēl attieksmē uz sava kalpa dzimtu esi runājis par tāliem nākošiem laikiem, un Tu esi mani uzlūkojis par piederīgu tādai cilvēku kārtai, kas ļoti augsti cienīta, Kungs, mans Dievs!
18 Un ko gan lai vēl Dāvids spētu Tev pateikt, zīmējoties uz godu, kāds tavam kalpam piešķirts? Bet Tu jau pats pazīsti savu kalpu!
19 Ak Kungs, sava kalpa labad un pēc tava paša sirds nodoma Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai visas šīs varenās lietas kļūtu zināmas.
20 Kungs, nav neviena, kas ir tāds kā Tu, un nav neviena cita dieva, atskaitot Tevi vienīgi, pēc visa tā, ko mēs esam ar savām ausīm dzirdējuši.
21 Un kur gan ir kāda cita tauta virs zemes, kas līdzinātos tavai Israēla tautai, kuļru Dievs pats sev ir devis, lai to izglābtu sev par īpašu tautu un lai sev celtu lielu un bijājamu vārdu ar lieliem un brīnišķīgiem darbiem, izdzīdams pagānu tautas savas tautas acu priekšā, ko Tu pats atbrīvoji no Ēģiptes.
22 Un Tu esi savu tautu Israēlu iecēlis sev par tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi kļuvis viņu Dievs.
23 Bet nu tagad, Kungs, lai tas apsolījums, ko Tu esi izteicis savam kalpam un viņa namam, lai tas īstenotos kā patiesība uz mūžīgiem laikiem, un dari, kā Tu esi sacījis!
24 Un tavs vārds būs ar to pierādījies par patiesu un augs mūžīgā godā, kad sacīs: „Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēlu un Israēla labā,“ un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs stiprs tavā priekšā!
25 Jo Tu pats, mans Dievs, esi darījis zināmu savam kalpam atklāsmi, ka Tu gribi viņam uzcelt namu, un tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies nākt ar šo lūgšanu tava vaiga priekšā.
26 Un nu tagad, Kungs, Tu esi Dievs, un Tu esi savam kalpam šīs labās vēstis vēstījis,
27 Un lai tad nu Tev labpatiktu svētīt sava kalpa namu, lai tas pastāvētu mūžīgi Tavā priekšā, jo ko Tu, Kungs, esi svētījis, tas ir svētīts mūžīgi!“
Nathan's Message to David
(2 Samuel 7.1-17)1 King David was now living in his palace. One day he sent for the prophet Nathan and said to him, “Here I am living in a house built of cedar, but the Lord's Covenant Box is kept in a tent!”
2 Nathan answered, “Do whatever you have in mind, because God is with you.”
3 But that night God said to Nathan, 4 “Go and tell my servant David that I say to him, ‘You are not the one to build a temple for me to live in. 5 From the time I rescued the people of Israel from Egypt until now I have never lived in a temple; I have always lived in tents and moved from place to place. 6 In all my traveling with the people of Israel I never asked any of the leaders that I appointed why they had not built me a temple made of cedar.’
7 “So tell my servant David that I, the Lord Almighty, say to him, ‘I took you from looking after sheep in the fields and made you the ruler of my people Israel. 8 I have been with you wherever you have gone, and I have defeated all your enemies as you advanced. I will make you as famous as the greatest leaders in the world. 9-10 I have chosen a place for my people Israel and have settled them there, where they will live without being oppressed any more. Ever since they entered this land they have been attacked by violent people, but this will not happen again. I promise to defeat all your enemies and to give you descendants. 11 When you die and are buried with your ancestors, I will make one of your sons king and will keep his kingdom strong. 12 He will be the one to build a temple for me, and I will make sure that his dynasty continues forever. 13 I will be his father, and he will be my son. I will not withdraw my support from him as I did from Saul, whom I removed so that you could be king. 14 I will put him in charge of my people and my kingdom forever. His dynasty will never end.’”
15 Nathan told David everything that God had revealed to him.
David's Prayer of Thanksgiving
(2 Samuel 7.18-29)16 Then King David went into the Tent of the Lord's presence, sat down, and prayed, “I am not worthy of what you have already done for me, Lord God, nor is my family. 17 Yet now you are doing even more; you have made promises about my descendants in the years to come, and you, Lord God, are already treating me like someone great. 18 What more can I say to you! You know me well, and yet you honor me, your servant. 19 It was your will and purpose to do this for me and to show me my future greatness. 20 Lord, there is none like you; we have always known that you alone are God. 21 There is no other nation on earth like Israel, whom you rescued from slavery to make them your own people. The great and wonderful things you did for them spread your fame throughout the world. You rescued your people from Egypt and drove out other nations as your people advanced. 22 You have made Israel your own people forever, and you, Lord, have become their God.
23 “And now, O Lord, fulfill for all time the promise you made about me and my descendants, and do what you said you would. 24 Your fame will be great, and people will forever say, ‘The Lord Almighty is God over Israel.’ And you will preserve my dynasty for all time. 25 I have the courage to pray this prayer to you, my God, because you have revealed all this to me, your servant, and have told me that you will make my descendants kings. 26 You, Lord, are God, and you have made this wonderful promise to me. 27 I ask you to bless my descendants so that they will continue to enjoy your favor. You, Lord, have blessed them, and your blessing will rest on them forever.”
