Bēdīga cilvēka lūgšana.
1 Dziedātāju vadonim Jedutunam, Dāvida dziesma.
2 Es biju apņēmies: „Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā.“
3 Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.
4 Mana sirds smeldza manās krūtis, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un es atļāvu, lai manas ciešanas atrod pilnīgu izpausmi manas mēles vārdos:
5 Dari man zināmu. Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!
6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela).
7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.
8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.
9 Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu!
10 Es esmu apklusis, savu muti es neatveļu, jo Tu esi to tā nolicis.
11 Adaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznicina.
12 Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela).
13 Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.
14 Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu!
(A psalm by David for Jeduthun, the music leader.)
A Prayer for Forgiveness
1 I told myself, “I'll be careful
not to sin by what I say,
and I'll muzzle my mouth
when evil people are near.”
2 I kept completely silent,
but it did no good,
and I hurt even worse.
3 I felt a fire burning inside,
and the more I thought,
the more it burned,
until at last I said:
4 “Please, Lord,
show me my future.
Will I soon be gone?
5 You made my life short,
so brief that the time
means nothing to you.
“Human life is but a breath,
6 and it disappears
like a shadow.
Our struggles are senseless;
we store up more and more,
without ever knowing
who will get it all.
7 “What am I waiting for?
I depend on you, Lord!
8 Save me from my sins.
Don't let fools sneer at me.
9 You treated me like this,
and I kept silent,
not saying a word.
10 “Won't you stop punishing me?
You have worn me down.
11 You punish us severely
because of our sins.
Like a moth, you destroy
what we treasure most.
We are as frail as a breath.
12 “Listen, Lord, to my prayer!
My eyes are flooded with tears,
as I pray to you.
I am merely a stranger
visiting in your home
as my ancestors did.
13 Stop being angry with me
and let me smile again
before I am dead and gone.”
