1 Un Mozus visu izstāstīja Israēla bērniem, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis.
2 Un Mozus sacīja Israēla cilšu virsaišiem, teikdams: „Šis ir tas vārds, ko tas Kungs ir devis kā pavēli:
3 Ja kāds vīrs dod īpašu solījumu tam Kungam vai zvērē zvērestu, lai atvieglotu savu dvēseli, tai ko aizliegdams, tad lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai ari tiek izpildīts.
4 Un ja kāda sieviete, kādu īpašu solījumu dodama, tam Kungam apsolās un paliek, pati sev ko aizliegdama, sava tēva namā, savā jaunavībā,
5 Un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un tiem aizliegumiem, kādus tā savai dvēselei uzlikusi, un ja tad viņas tēvs par visu to tās priekšā cieš klusu, tad visiem viņas solījumiem jāpaliek spēkā, un visiem aizliegumiem, ar kādiem tā sev ko aizliegusi, jāklust izpildītiem.
6 Bet ja viņas tēvs to aizliedz tanī pašā dienā, kad viņš to dzird, tad nevienam no viņas solījumiem vai aizliegumiem, ko tā savai dvēselei uzlikusi, nav jāstājas spēkā, bet tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs to viņai bija aizliedzis.
7 Bet ja viņa jau dzīvo pie sava vīra un tad devusi kādu solījumu vai ar savām lūpām ko nepārdomātu izteikusi, ar ko viņa pati ir aizliegumu sev uzlikusi,
8 Tad, ja viņas vīrs to dzird un tanī pašā dienā, kad tas to dzird, cieš par to klusu, tad viņai savs solījums ir jāpilda, un tiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, jākļūst izpildītiem,
9 Bet ja viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, viņai to aizliedz, tad viņš iznīcina tās solījumu, kas bijis pār viņas dvēseli, un arī neapdomāto vārdu, kas nācis no viņas lūpām, ar ko tā savai dvēselei bija kaut ko aizliegumi, un tas Kungs viņai piedos.
10 Bet atraitnes vai atstātas sievas solījums, viss, ar ko tās savām dvēselēm ko aizliegušas, ir jātur.
11 Bet ja sieva jau sava vīra namā ir solījumu devusi jeb uzlikusi savai dvēselei kādu solījumu ar zvērestu,
12 Un viņas vīrs to ir dzirdējis un tās priekšā ir cietis klusu, tai neaizliegdams, tad visiem tās solījumiem ir jāpaliek spēkā, un ari visiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, ir jātiek izpildītiem.
13 Bet ja viņas vīrs ir tos tanī pašā dienā tūliņ atcēlis, kad viņš visu to ir dzirdējis, kas nācis no viņas lūpām tai laikā, tad viņas solījumiem un viņas aizliegumiem savai dvēselei nav jātiek izpildītiem; viņas vīrs tos ir atcēlis, bet tas Kungs viņai piedos.
14 Ikvienu īpašu solījumu un ikkatru solījumu, ko vien viņa zvērēdama sev aizliegusi pašapvaldīšanās nolūkā, viņas vīrs var pieļaut vai ari atcelt.
15 Bet ja viņas vīrs par visu diendienā cieš klusu, tad ar to viņš ir apstiprinājis visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies uz savu dvēseli; viņš tos ir apstiprinājis ar to, ka viņš par to ir klusu cietis tanī dienā, kad viņš par to dzirdējis.
16 Bet ja viņš tos atceļ pēc tam, kad viņš par tiem bija dzirdējis, tad tam pašam ir jānes viņas vaina.“
17 Šie ir nolikumi, ko tas Kungs kā pavēles ir devis Mozum, kas noteic attieksmes starp vīru un sievu, kā arī starp tēvu un jauno meitu, kamēr tā ir vēl bez vīra sava tēva namā.
Making Promises to the Lord
1 The Lord told Moses to say to Israel's tribal leaders:
2 When one of you men makes a promise to the Lord, you must keep your word.
3 Suppose a young woman who is still living with her parents makes a promise to the Lord. 4 If her father hears about it and says nothing, she must keep her promise. 5 But if he hears about it and objects, then she no longer has to keep her promise. The Lord will forgive her, because her father did not agree with the promise.
6-7 Suppose a woman makes a promise to the Lord and then gets married. If her husband later hears about the promise but says nothing, she must do what she said, whether she meant it or not. 8 But if her husband hears about the promise and objects, she no longer has to keep it, and the Lord will forgive her.
9 Widows and divorced women must keep every promise they make to the Lord.
10 Suppose a married woman makes a promise to the Lord. 11 If her husband hears about the promise and says nothing, she must do what she said. 12 But if he hears about the promise and does object, she no longer has to keep it. The Lord will forgive her, because her husband would not allow her to keep the promise. 13 Her husband has the final say about any promises she makes to the Lord. 14 If her husband hears about a promise and says nothing about it for a whole day, she must do what she said—since he did not object, the promise must be kept. 15 But if he waits until the next day to stop her from keeping her promise, he is the one who must be punished.
16 These are the laws that the Lord gave Moses about husbands and wives, and about young daughters who still live at home.
