1 Kad nu Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās un zobojās par jūdiem.
2 Un viņš runāja savu ciltsbrāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: „Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?“
3 Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: „Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!“
4 Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā!
5 Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši!
6 Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.
7 Bet kad Sanballats un Tobija, kā arī arabieši un amonieši un asdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi
8 Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.
9 Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.
10 Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!“
11 Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņiem nekas nav jāredz, līdz kamēr mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!“
12 Kad jūdi, kas dzīvoja kaimiņos ar viņiem, atnāca, tad viņi stāstīja mums desmitām reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.“
13 Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.
14 Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu,, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!“
15 Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.
16 No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama,
17 Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.
18 Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji.
19 Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti.
20 Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“
21 Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes.
22 Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“
23 Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.
Nehemiah's Enemies
1 When Sanballat, the governor of Samaria, heard that we were rebuilding the walls of Jerusalem, he became angry and started insulting our people. 2 In front of his friends and the Samaritan army he said, “What is this feeble bunch of Jews trying to do? Are they going to rebuild the wall and offer sacrifices all in one day? Do they think they can make something out of this pile of scorched stones?”
3 Tobiah from Ammon was standing beside Sanballat and said, “Look at the wall they are building! Why, even a fox could knock over this pile of stones.”
4 But I prayed, “Our God, these people hate us and have wished horrible things for us. Please answer our prayers and make their insults fall on them! Let them be the ones to be dragged away as prisoners of war. 5 Don't forgive the mean and evil way they have insulted the builders.”
6 The people worked hard, and we built the walls of Jerusalem halfway up again. 7 But Sanballat, Tobiah, the Arabs, the Ammonites, and the people from the city of Ashdod saw the walls going up and the holes being repaired. So they became angry 8 and decided to stir up trouble, and to fight against the people of Jerusalem. 9 But we kept on praying to our God, and we also stationed guards day and night.
10 Meanwhile, the people of Judah were singing a sorrowful song:
“So much rubble for us to haul!
Worn out and weary,
will we ever finish this wall?”
11 Our enemies were saying, “Before those Jews know what has happened, we will sneak up and kill them and put an end to their work.”
12 On at least ten different occasions, the Jews living near our enemies warned us against attacks from every side, 13 and so I sent people to guard the wall at its lowest places and where there were still holes in it. I placed them according to families, and they stood guard with swords and spears and with bows and arrows. 14 Then I looked things over and told the leaders, the officials, and the rest of the people, “Don't be afraid of your enemies! The Lord is great and fearsome. So think of him and fight for your relatives and children, your wives and homes!”
15 Our enemies found out that we knew about their plot against us, but God kept them from doing what they had planned. So we went back to work on the wall.
16 From then on, I let half of the young men work while the other half stood guard. They wore armor and had spears and shields, as well as bows and arrows. The leaders helped the workers 17 who were rebuilding the wall. Everyone who hauled building materials kept one hand free to carry a weapon. 18 Even the workers who were rebuilding the wall strapped on a sword. The worker who was to blow the signal trumpet stayed with me.
19 I told the people and their officials and leaders, “Our work is so spread out, that we are a long way from one another. 20 If you hear the sound of the trumpet, come quickly and gather around me. Our God will help us fight.”
21 Every day from dawn to dark, half of the workers rebuilt the walls, while the rest stood guard with their spears.
22 I asked the men in charge and their workers to stay inside Jerusalem and stand guard at night. So they guarded the city at night and worked during the day. 23 I even slept in my work clothes at night; my relatives, the workers, and the guards slept in theirs as well. And we always kept our weapons close by.
