1 Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad agrāk vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā,
2 Un ķēniņš sacīja man: „Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!“ Tad es ļoti nobijos,
3 Un es sacīju viņam: „Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?“
4 Tad ķēniņš sacīja man: „Ko tad tu lūdz?“ Bet es pielūdzu debesu Dievu
5 Un sacīju ķēniņam: „Ja tas ķēniņam labi šķiet un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu.“
6 Un ķēniņš sacīja man, —un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: „Cik ilgi vilksies šāds ceļojums, un kad tu atgriezīsies?“ Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku
7 Un sacīju ķēniņam: „Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai,
8 Bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem un mājai, kur es pats dzīvošu.“ Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.
9 Tad es ierados pie Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi ari kādus virsniekus un jātniekus.
10 Kad nu horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sašutuši, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem.
11 Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas.
12 Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Ne-viena cita lopa nebija pie manis, izņemot to lopu, uz kuļra es jāju.
13 Un es izjāju nakti pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni.
14 Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija nevienas vietas lopam, uz kura es jāju, lai izsprauktos cauri.
15 Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem.
16 Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es arī vēl neko nebiju jūdiem, viņu priesteriem, labiešiem, priekšnie-kiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem, ziņojis.
17 Tagad nu es sacīju viņiem: „Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti sadedzi-nāti ugunī. Nāciet un uzcelsim atkal Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!“
18 Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas ir bijusi labvēlīgi izstiepta pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: „Celsimies un celsim!“ Tā viņi stiprināja savas sirdis un rokas labajam darbam.
19 Bet kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija un arabietis Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs un sacīja: „Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?“
20 Tad es atbildēju viņiem un sacīju: „Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, še celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz kāds jūs piemin Jeruzālemē!“
Nehemiah Goes to Jerusalem
1 During the month of Nisan in the twentieth year that Artaxerxes was king, I served him his wine, as I had done before. But this was the first time I had ever looked depressed. 2 So the king said, “Why do you look so sad? You're not sick. Something must be bothering you.”
Even though I was frightened, 3 I answered, “Your Majesty, I hope you live forever! I feel sad because the city where my ancestors are buried is in ruins, and its gates have been burned down.”
4 The king asked, “What do you want me to do?”
I prayed to the God who rules from heaven. 5 Then I told the king, “Sir, if it's all right with you, please send me back to Judah, so that I can rebuild the city where my ancestors are buried.”
6 The queen was sitting beside the king when he asked me, “How long will it take, and when will you be back?” The king agreed to let me go, and I told him when I would return.
7 Then I asked, “Your Majesty, would you be willing to give me letters to the governors of the provinces west of the Euphrates River, so that I can travel safely to Judah? 8 I will need timber to rebuild the gates of the fortress near the temple and more timber to construct the city wall and to build a place for me to live. And so, I would appreciate a letter to Asaph, who is in charge of the royal forest.” God was good to me, and the king did everything I asked.
9 The king sent some army officers and cavalry troops along with me, and as I traveled through the Western Provinces, I gave the letters to the governors. 10 But when Sanballat from Horon and Tobiah the Ammonite official heard about what had happened, they became very angry, because they didn't want anyone to help the people of Israel.
Nehemiah Inspects the Wall of Jerusalem
11 Three days after arriving in Jerusalem, 12 I got up during the night and left my house. I took some men with me, without telling anyone what I thought God wanted me to do for the city. The only animal I took was the donkey I rode on. 13 I went through Valley Gate on the west, then south past Dragon Spring, before coming to Garbage Gate. As I rode along, I took a good look at the crumbled walls of the city and the gates that had been torn down and burned. 14 On the east side of the city, I headed north to Fountain Gate and King's Pool, but then the trail became too narrow for my donkey. 15 So I went down to Kidron Valley and looked at the wall from there. Then before daylight I returned to the city through Valley Gate.
16 None of the city officials knew what I had in mind. And I had not even told any of the Jews—not the priests, the leaders, the officials, or any other Jews who would be helping in the work. 17 But when I got back, I said to them, “Jerusalem is truly in a mess! The gates have been torn down and burned, and everything is in ruins. We must rebuild the city wall so that we can again take pride in our city.”
18 Then I told them how kind God had been and what the king had said.
Immediately, they replied, “Let's start building now!” So they got everything ready.
19 When Sanballat, Tobiah, and Geshem the Arab heard about our plans, they started insulting us and saying, “Just look at you! Do you plan to rebuild the walls of the city and rebel against the king?”
20 I answered, “We are servants of the God who rules from heaven, and he will make our work succeed. So we will start rebuilding Jerusalem, but you have no right to any of its property, because you have had no part in its history.”
