1 Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus īpašos solījumus ari ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts.
2 Tomēr visu sagrāvējs ir devies pret tevi uzbrukumā, Ninive. Nocietini vēl spēcīgāk un apsargā savu cietoksni, uzmani ceļu, apjoz Savus gurnus, apbru-ņojies un pastiprini savu spēku, cik vien iespējams!
3 Jo tas Kungs no jauna nostiprinās kā Jēkaba, tā ari Israēla godību, kaut laupītāji bija tos izlaupījuši un nopostījuši viņu vīna stādus.
4 Viņa spēcīgo cīnītāju vairogi ir sarkanā krāsā, vina karavīri tērpti purpurā; viņa kara rati laistās spožā tērauda mirdzumā kā savas darināšanas dienā, viņa šķēpu smailes zib.
5 Viņa rati ripo pa ielām, un to rīboņa atskan ielās; tie lāsmo kā lāpas un drāžas uz priekšu kā zibeņi. Nesnauž ari Ninives valdinieks.
6 Viņš atceras savus varonīgos karavīrus, sauc tos, viņi iet un klūp un steidzas uz pilsētas mūri, kura pakājē uzbrucēji jau uzcēluši mūra lauzējam aizsargu jumtu.
7 Bet ūdens noteku aizvari atveras, un ķēniņa pilī rodas apjukums.
8 Ķēniņiene tiek apsmieta un aizvesta gūstā, viņas galma jaunavas raud un vaid aprautā balsī kā balodes un sit sev pa krūtīm sirds vietā.
9 Jo Ninive kļuvusi līdzīga saviļņotiem ūdeņu klajumiem, kas stāvējuši mierīgi sakrāti dīķī, bet tagad paši plūst projām. Viņi pūlas gan tos atturēt, saukdami: „Stāviet, stāviet!“ —bet neviena ūdens lāse negriežas vairs atpakaļ.
10 „Tad nu laupiet sudrabu, laupiet zeltu!“ —jo te nav gala bagātībām, un visvisādi dārgumi un dārgakmeņi te ir neizmērojamā daudzumā.
11 Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi.
12 Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļu vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt?
13 Un pietiekamā daudzumā lauva mēdza saplosīt dzīvniekus saviem mazuļiem, un nemitīgi viņš medīja un nokoda kustoņus ari savām lauvas mātēm, ari pats savas alas viņš piepildīja ar nomedīto laupījumu un savas migas vietu ar saplosīto dzīvnieku gabaliem.
14 „Bet redzi, Es esmu pret tevi,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„Es likšu taviem kaj-a ratiem dūmos sadegt; zobens apris tavus jaunos lauvas, tavu vēstnešu balss vairs nebūs sadzirdama!“
Nineveh Will Fall
1 Nineveh, someone is coming
to attack and scatter you.
Guard your fortresses!
Watch the road! Be brave!
Prepare for battle!
2 Judah and Israel are like trees
with branches broken
by their enemies.
But the Lord is going to restore
their power and glory.
* 3 Nineveh, on this day of attack,
your enemies' shields are red;
their uniforms are crimson.
4 Their horses prance,
and their armored chariots
dart around like lightning
or flaming torches.
5 An officer gives a command.
But his soldiers stumble,
as they hasten to build
a shelter to protect themselves
against rocks thrown down
from the city wall.
6 The river gates fly open,
and panic floods the palace.
7 Nineveh is disgraced.
The queen is dragged off.
Her servant women mourn;
they moan like doves,
and they beat their breasts
in sorrow.
8 Nineveh is like a pond
with leaking water.
Shouts of “Stop! Don't go!”
can be heard everywhere.
But everyone is leaving.
9 Enemy soldiers shout,
“The city is full of treasure
and all kinds of wealth.
Steal her silver! Grab her gold!”
10 Nineveh is doomed! Destroyed!
Her people tremble with fear;
their faces turn pale.
11 What happened to this city?
They were safer there
than powerful lions in a den,
with no one to disturb them.
12 These are the same lions
that ferociously attacked
their victims,
then dragged away the flesh
to feed their young.
13 The Lord All-Powerful
is against you, Nineveh.
God will burn your chariots
and send an army to kill
those young lions of yours.
You will never again
make victims of others
or send messengers to threaten
everyone on this earth.
