1 Un tas Kungs sacīja Mozum arī šo, teikdams:
2 „Pavēli Israēla bērniem, lai viņi arī tev atnes tīru piestā sagrūstu olīvu eļļu lukturim, ka tu pastāvīgi varētu turēt degošas tā spuldzītes.
3 Ārpus priekškara priekš šķirsta ar bauslības likumiem, saiešanas teltī, Arons lai tur to pastāvīgi kārtībā savestu, no rīta līdz vakaram tā Kunga priekšā degošu; tāds lai ir mūžīgs nolikums uz jūsu cilšu ciltīm.
4 Uz tīrā zelta luktura viņam jāiededzina mazās eļļas spuldzītes tā Kunga priekšā.
5 Un tev būs ņemt smalkos kviešu miltus, un no dem cep divpadsmit raušus; divas desmitdaļas ēfas miltu lai iet uz katru rausi.
6 Un de tev jānoliek divās rindās, pa seši katrā rindā, uz dra zelta galda tā Kunga priekšā.
7 Un tad tev jāliek pāri katrai rindai par tīru atzīts vīrāks, kas lai noderētu kā smaržu piedeva maizei par uguns upuri tam Kungam.
8 Ik sabata dienā tas ir kārtojams Israēla bērniem kā nepārtraukti tā Kunga priekšā nests zieds par mūžīgu derību.
9 Šīs maizes pienākas Āronam un viņa dēliem, un tiem tās būs ēst svētā vietā, jo kā kaut kas augstākā mērā svēts no tā Kunga uguns upuriem šīs maizes tiek piešķirtas viņiem kā ar mūžīgu likumu noteikta deva.“
10 Un te kādas Israēla sievietes dēls, kas bija ēģiptiešu tēva dzemdināts, iznāca Israēla bērnu vidū, un Israēla sievietes dēls uzsāka nometnē ķildoties ar kādu israēlieti.
11 Un Israēla sievietes dēls zaimoja tā Kunga vārdu un izteica lāstu. Tādēļ to atveda pie Mozus, un viņa mātes vārds bija Selomīte, Dibrija meita, no Dana cilts.
12 Un viņu ielika cietumā, kamēr tie gaidīja nepārprotamu lēmumu no tā Kunga mutes.
13 Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
14 „Izved lādētāju ārpus nometnes, un visiem, kas to ir dzirdējuši, ir jāliek savas rokas uz viņa galvas, un tad lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem.
15 Bet Israēla bērniem tu saki, teikdams: Ikvienam, kas lād savu Dievu, tam jānes savs grēks.
16 Un kas zaimo tā Kunga vārdu, tam mirtin ir jāmirst, tas visai draudzei mestin ir jānomētā ar akmeņiem, vai viņš ir svešinieks, vai iedzimtais; kas vien zaimo tā Kunga vārdu, tam būs mirt. —
17 Un ja kas kādu cilvēku nosit, tam mirtin ir jāmirst.
18 Bet ja kas kādu lopu nosit, tad tam ir jāizlīgst, dodot dzīvību pret dzīvību.
19 Un ja kas ievaino savu tuvāku, tad lai tam atdara tāpat, kā viņš ir darījis:
20 Lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un kādu vainu viņš ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam top atdarīts.
21 Kas lopu nosit, lopa nāvi var izpirkt, bet kas nosit cilvēku, tam ir jāmirst.
22 Lai pie jums ir vienāds taisns likums kā svešiniekam, tā zemes iedzimtajam, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!“
23 Un kad Mozus šos vārdus pasludināja Israēla bēmienij tad tie lādētāju izveda ārpus nometnes un to nomētāja ar akmeņiem; Israēla bērni izpildīja to, ko tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
Caring for the Lamps
(Exodus 27.20Exodus 21)1 The Lord told Moses 2 to say to the community of Israel:
You must supply the purest olive oil for the lamps in the sacred tent, so they will keep burning. 3-4 Aaron will set up the gold lampstand in the holy place of the sacred tent. Then he will light the seven lamps that must be kept burning there in my presence, every night from now on. This law will never change.
The Sacred Bread
The Lord said:
5 Use your finest flour to bake twelve loaves of bread about two kilograms each, 6 then take them into the sacred tent and lay them on the gold table in two rows of six loaves. 7 Alongside each row put some pure incense that will be sent up by fire in place of the bread as an offering to me. 8 Aaron must lay fresh loaves on the table each Sabbath, and priests in all generations must continue this practice as part of Israel's agreement with me. 9 This bread will always belong to Aaron and his family; it is very holy because it was offered to me, and it must be eaten in a holy place.
Punishment for Cursing the Lord
10-11 Shelomith, the daughter of Dibri from the tribe of Dan, had married an Egyptian, and they had a son. One day their son got into a fight with an Israelite man in camp and cursed the name of the Lord. So the young man was dragged off to Moses, 12 who had him guarded while everyone waited for the Lord to tell them what to do.
13 Finally, the Lord said to Moses:
14 This man has cursed me! Take him outside the camp and tell the witnesses to lay their hands on his head. Then command the whole community of Israel to stone him to death. 15-16 And warn the others that everyone else who curses me will die in the same way, whether they are Israelites by birth or foreigners living among you.
17 Death is also the penalty for murder, 18 but the killing of an animal that belongs to someone else requires only that the animal be replaced. 19 Personal injuries to others must be dealt with in keeping with the crime— 20 a broken bone for a broken bone, an eye for an eye, or a tooth for a tooth. 21 It's possible to pay the owner for an animal that has been killed, but death is the penalty for murder. 22 I am the Lord your God, and I demand equal justice both for you Israelites and for those foreigners who live among you.
23 When Moses finished speaking, the people did what the Lord had told Moses, and they stoned to death the man who had cursed the Lord.
