1 „Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!
2 Atklāti es gribu sacīt Dievam: Nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?
3 Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt savam spožumam?
4 Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz?
5 Vāi Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki,
6 Ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem,
7 Kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?
8 Tavas rokas ir mani mākslinieciski veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt.
9 Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par putekļiem?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram?
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi aptērpis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.
13 Tomēr visu šo te Tu esi savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stavēja, proti:
14 Kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.
15 Ja es būtu bijis bezdievīgs, —gals tad man! Un ja ari es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caur caurim pārņemts.
16 Un ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,
17 Un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.
18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,
21 Pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē,
22 Zemē, kur tumsa ir bieza kā necaurredzama migla, kur visur nāves ēnas un drupas, nekārtība, un kur pat rītausma līdzīga krēslības naktij.“
Job Complains to God
I Am Sick of Life!
1 I am sick of life!
And from my deep despair,
I complain to you, my God.
2 Don't just condemn me!
Point out my sin.
3 Why do you take such delight
in destroying those you created
and in smiling on sinners?
4 Do you look at things
the way we humans do?
5 Is your life as short as ours?
6 Is that why you are so quick
to find fault with me?
7 You know I am innocent,
but who can defend me
against you?
8 Will you now destroy
someone you created?
9 Remember that you molded me
like a piece of clay.
So don't turn me back
into dust once again.
10 As cheese is made from milk,
you created my body
from a tiny drop.
11 Then you tied my bones together
with muscles and covered them
with flesh and skin.
12 You, the source of my life,
showered me with kindness
and watched over me.
You Have Not Explained
13 You have not explained
all of your mysteries,
14 but you catch and punish me
each time I sin.
15 Guilty or innocent,
I am condemned and ashamed
because of my troubles.
16 No matter how hard I try,
you keep hunting me down
like a powerful lion.
17 You never stop accusing me;
you become furious and attack
over and over again.
18 Why did you let me be born?
I would rather have died
before birth
19 and been carried to the grave
without ever breathing.
20 I have only a few days left.
Why don't you leave me alone?
Let me find some relief,
* 21 before I travel to the land
22 of darkness and despair,
the place of no return.
