1 Tā saka tas Kungs: „Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo manu pretinieku sirdī, asa nikuma pilnu postītāju garu.
2 Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā.
3 Bet neviens no Bābeles strēlniekiem lai neuzvelk vairs savu stopu pret uzbrucējiem un lai neceļas savā bruņu kreklā pretestības izrādīšanai! Un taču jūs, uzbrucēji, nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīriešus, pakļaujiet sodam visu viņu karaspēku,
4 Ka kritušie lai guļ pa visu kaldēju zemi un smagi ievainotie viņu ielās!
5 Jo ne Israēla, ne Jūdas tauta nav kā atraitne sava Dieva, Kunga Cebaota, atstāta; turpretī viņu zeme ir pilna noziegumu pret Israēla Svēto.
6 Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna.
7 Bābele bija zelta kauss tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu.
8 Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. „Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!“
9 „Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma. Atstājiet to viņas pašas rīcībā! Iesim ikviens uz savu zemi! Jo soda apmēri pār to iesniedzas padebešos un paceļas gandrīz vai līdz pašām debesīm!“
10 Tas Kungs ir cēlis gaismā mūsu lietas taisnību. Iesim, sludināsim Ciānā tā Kunga, mūsu Dieva, darbus!“
11 Asiniet bultas, tveriet vairogus! Tas Kungs ir iedvesis mēdiešu ķēniņam niknas dusmas, jo Viņa nodoms ir vērsts pret Bābeli, lai to iznīcinātu, jo šī ir tā Kunga atmaksa par Viņa svēto namu!
12 Paceliet karogu pret Bābeles mūriem, pastipriniet apsardzību, izlieciet sardzes un novietojiet karavīrus viņu paslēptuvēs! Jo kā tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī īstenos to, ar ko Viņš piedraudējis Bābeles iedzīvotājiem.
13 Tu, pilsēta lielo ūdeņu malā, kam liela mantas bagātība, tavs gals ir pienācis, tavu ieguvumu mērs ir pilns!
14 Tas Kungs Cebaots ir zvērējis pie sevis: „Lai gan Es tevi pildīju ar cilvē-kiem kā ar siseņiem, tomēr pār tevi atskanēs uzvaras sauciens!“
15 Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar savu spēku, kas nopamatojis zemi un nospraudis tai robežas ar savu gudrību, izspriedis un izplētis pār visu debesis pēc sava ieskata.
16 Kad Viņš, pērkonam dārdot, liek debesīs atskanēt ūdens krākšanai un liek no zemes malas pacelties augšup mākoņiem, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, kad Viņš izlaiž vējus no to novietņu telpām,
17 Tad visi cilvēki stāv kā apstulbuši, nevarēdami to saprast, visi zeltkaļi kaunas savu darināto tēlu dēļ, jo māņi ir viņu izlietais elka tēls, tur nav iekšā dzīvība.
18 Visi tie ir tikai nieki, smieklīgi veidojumi: kad nāk piemeklēšanas un soda tiesas laiks, tie visi ir pagalam.
19 Bet ne tāds ir Jēkaba mantojums; nē, Viņš ir visuma radītājs, Israēls ir Viņa mantotā īpašuma pamats, Kungs Cebaots ir Viņa vārds!
20 „Tu Man biji kā veseris, kā kapa un cīņas ierocis. Ar tevi Es satriecu tautas un ķēniņa valstis,
21 Ar tevi Es satriecu zirgus kopā ar jātniekiem, satriecu ratus kopā ar braucējiem;
22 Ar tevi Es satriecu vīrus un sievas, vecus cilvēkus un bērnus, jaunekļus un jaunavas;
23 Ar tevi Es satriecu ganus kopā ar viņu ganāmiem pulkiem, arājus kopā ar viņu aizjūgiem, satriecu zemes kungus un zemes pārvaldniekus.
24 Bet tagad Es atmaksāšu Bābelei un visiem kaldēju zemes iedzīvotājiem jūsu acu priekšā par visu to ļaunumu, ko rie darījuši Ciānai!“ —tā saka tas Kungs.
25 „Tagad Es nostāšos pret tevi“, —tā saka tas Kungs, —„tu posta kalns, kas tu esi izplatījis postu un iznīcību pa visu pasauli! Jā! Es izstiepšu savu roku pret tevi un nometīšu tevi no taviem klintskalnu augstumiem un padarīšu tevi par izdegušu kalnu,
26 Ka no tevis nevarēs dabūt ne stūra akmeņus, ne pamata akmeņus. Nē! Tu būsi kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!“ —saka tas Kungs.
27 Paceliet karogu virs zemes, pūtiet tauri tautu starpā, izrīkojiet tautas cīņai pret Bābeli! Aiciniet un virziet cīņā pret to Araratas, Minijas un Aškanasas valsti, ieceliet vadoni cīņai, sapulciniet jātniekus tik lielā skaitā kā sarainus siseņus!
28 Kārtojiet un apmāciet šīs tautas, veltījiet visus šo tautu spēkus karam pret to, —mēdiešu ķēniņus, kungus un zemes pārvaldniekus un visus viņu varai pakļautos apgabalus!
29 Tad zeme drebēs un trīcēs, jo tā Kunga lēmums par Bābeli sāk piepildiries, ka Bābelei jātop par tuksnešainu kailatni bez iedzīvotājiem.
30 Bābeles karavīri neiet vairs cīņā, tie sēd bezdarbīgi savos cietokšņos, viņu drosme zudusi, tie kļuvuši par nevarīgām sievietēm. Dzīvokļi pilsētā ir jau nodedzināti, un Bābeles aizsargu režģi, kā arī to aizšaujamie salauzti.
31 Skrējēji (jeb skrieļi) drāžas viens otram pretī, viens vēstnesis ātrāk par otru steidzas pie Bābeles ķēniņa, lai tam ziņotu, ka viņa pilsēta visos stūros jau iekarota,
32 Ka brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi.
33 Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Bābeles meita ir kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam: vēl tikai mazu brīdi, un viņai nāks pļaujamais laiks!“
34 „Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs ēdis, mūs iznīcinājis, viņš mūs padarījis par tukšiem traukiem! Viņš mūs aprija kā pūķis un ar mums pildīja savu vēderu, viņš mūs izdzina no mūsu paradīzes, mūsu mīļās un skaistās dzimtenes.
35 Varmācība, kas nodarīta mums, mūsu miesai, lai nāk pār Bābeli“, —tā lai saka Ciānas iedzīvotāji, —„un manu iedzīvotāju asinis lai nāk pār Kaldējas iedzīvotājiem!“ —tā lai saka Jeruzāleme.
36 Tādēļ tas Kungs saka tā: „Redzi, Es vedīšu tavu lietu, Es prasīšu atmaksu par tevi. Es likšu izžūt Bābeles straumei, izsīkt tās avotiem un akām!
37 Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakaļiem, par brīdinājumu un atbaidītāju paraugu, par apsmieklu, bez iedzīvotājiem!
38 Tagad viņi visi vēl kopā rūc kā lauvas un ņurd kā mazi lauvēni,
39 Bet kad tie būs iekarsuši, Es tiem sarīkošu mielastu un tos piedzirdīšu, ka tie uzgavilē un tad iemieg mūžīgā miegā, no kura tie vairs neuzmodīsies!“ —saka tas Kungs.
40 „Es tos vedīšu pie kaušanas kā jērus, kā aunus uniāžus!“
41 Ak kā Šešacha (tas ir: Bābele) ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā!
42 Jūja ir sacēlusies pret Bābeli, un tā ir tagad jūras krācošo viļņu pārklāta.
43 Bābeles pilsētas ir tapušas par tuksnesi, par izkaltušu zemi, par sausu smilšainu klajumu, kur neviens nedzīvo, kur neviens cilvēks arī nedz staigā, nedz klejo.
44 Es likšu saņemt un izbaudīt tiesas uzlikto sodu arī Bābeles Belam, Es izraušu no viņa rīkles, ko viņš bija aprijis. Turpmāk tautas vairs neplūdīs pie viņa, arī Bābeles mūri it krituši!
45 Izeita ik no viena Bābeles apga-bala, mana tauta, un glābiet ikviens savu dzīvību no tā Kunga dusmu kvēles!
46 Jūsu sirds lai netop mazticīga, un nebīstieties no baumām, kas izplatītas zemē, ja šogad klīst šādas baumas un nākošā gadā atkal citādas, un varmācība valda zemē, un viens varas nesējs ceļas pret otru!
47 „Tādēļ, redzi, nāks dienas, kad Es sodīšu Bābeles dievekļus! Visa tās zeme nāks negodā, un visi iedzīvotāji nokauti gulēs tās klēpī.
48 Tad debess un zeme un viss, kas tanī, gavilēs par Bābeli, jo no ziemeļiem iebruks tās zemē postītāji“, —saka tas Kungs. —
49 Bābele kritīs nokauto israēliešu dēļ, tāpat kā arī Bābeles dēļ krituši ļoti daudzi visās zemēs.
50 Jūs, kas izglābušies no Bābeles zobena, eita projām, netielējieties un nekavējieties! Pieminiet to Kungu arī svešumā un paturiet Jeruzālemi savā sirdī.
51 „Mums bija jākaunas, jo mēs dzirdējām apsmieklu runas. Kauna sārtums klāj mūsu vaigus, jo svešinieki ir aizkāruši tā Kunga nama svētumu!“
52 „Tādēļ redzi, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„tad Es vērsīšu bargus tiesas sodus pret Bābeles dievekļiem, visur viņu zemē vaidēs nāvīgi ievainotie!
53 Jebšu Bābele kāptu līdz debesīm un celtu nepārkāpjami augstus cietokšņus, tad tomēr pret to dosies Mams sūtītie postītāji!“ —saka tas Kungs.
54 Klau! Kliedzieni dzirdami Bā-belē, un liela uztraukuma un raudāšanas troksnis atskan no kaldēju zemes puses,
55 Jo tas Kungs izposta Bābeli un dara galu turienes lielajai čalai; ienaid-nieku karaspēka viļņi krāc kā lieli ūdeņi, un skali atskan viņu mežonīgie kara saucieni.
56 Jo postītājs laužas iekšā tajā, —Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā.
57 „Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un zinātniekus, tās zemes kungus un valdniekus un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies“, —saka tas Ķēniņš, kura vārds ir „Tas Kungs Cebaots.“ —
58 Tā saka tas Kungs Cebaots: „Bābeles mūļ-us, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem, un tās vārtus, lai arī cik augsti tie būtu, sadedzinās ar uguni!“ —Tā piepildās izteiciens: „Tautas velti nopūlas, un veselas atsevišķas ļaužu ciltis strādā ugunij.“
59 Šādu uzdevumu pravietis Jeremija uzlika Sērajam, Nerijas dēlam, tas bija Māsejas dēls, kad tas ar Jūdas ķēniņu Cedekiju viņa ceturtajā valdīšanas gadā gāja uz Bābeli; Seraja bija toreiz apstāšanās vietu pārzinis ķēniņa ceļojuma laikā.
60 Jeremija uzrakstīja uz vienas lapas rituļa visu par to nelaimi, kam bija jānāk pār Bābeli, tas ir it visus šos vārdus, kas te rakstīti par Bābeli,
61 Un sacīja Sērajam: „Kad tu nonāksi Bābele, tad apskaties pēc kādas piemērotas vietas un nolasi skaļi visus šos vārdus
62 Un tad saki: Kungs, Tu pats esi piedraudējis šai vielai, ka Tu to gribi iznīcināt tā, ka tur vairs nebūs nevienas dzīvas radības, —ne cilvēku, ne lopu, ka tai jātop par tuksnešainu apgabalu uz visiem laikiem.
63 Kad tu izlasīsi visu šo rakstu līdz galam, tad piesien tam akmeni, iemet to Eifratas upē
64 Un saki: Tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā no tās nelaimes, ko Es tai uzliku!“ —Tik tālu Jeremijas vārdi.
Babylon Will Be Destroyed
1 I, the Lord, am sending
a wind to destroy
the people of Babylonia
and Babylon, its capital.
2 Foreign soldiers will come
from every direction,
and when the disaster is over,
Babylonia will be empty
and worthless.
3 I will tell these soldiers,
“Attack quickly,
before the Babylonians
can string their bows
or put on their armor.
Kill their best soldiers
and destroy their army!”
4 Their troops will fall wounded
in the streets of Babylon.
5 Everyone in Israel and Judah
is guilty.
But I, the Lord All-Powerful,
their holy God,
have not abandoned them.
6 Get out of Babylon!
Run for your lives!
If you stay, you will be killed
when I take revenge on the city
and punish it for its sins.
7 Babylon was my golden cup,
filled with the wine
of my anger.
The nations of the world
got drunk on this wine
and went insane.
8 But suddenly, Babylon will fall
and be destroyed.
I, the Lord, told the foreigners
who lived there,
“Weep for the city!
Get medicine for its wounds;
maybe they will heal.”
9 The foreigners answered,
“We have already tried
to treat Babylon's wounds,
but they would not heal.
Come on, let's all go home
to our own countries.
Nothing is left in Babylonia;
everything is destroyed.”
10 The people of Israel said,
“Tell everyone in Zion!
The Lord has taken revenge
for what Babylon did to us.”
The Lord Wants Babylon Destroyed
11 I, the Lord,
want Babylon destroyed,
because its army
destroyed my temple.
So, you kings of Media,
sharpen your arrows
and pick up your shields.
12 Raise the signal flag
and attack the city walls.
Post more guards.
Have soldiers watch the city
and set up ambushes.
I have made plans
to destroy Babylon,
and nothing will stop me.
13 People of Babylon, you live
along the Euphrates River
and are surrounded by canals.
You are rich,
but now the time has come
for you to die.
14 I, the Lord All-Powerful,
swear by my own life
that enemy soldiers
will fill your streets
like a swarm of locusts.
They will shout
and celebrate their victory.
A Hymn of Praise
(Jeremiah 10.12-16)15 God used his wisdom and power
to create the earth
and spread out the heavens.
16 The waters in the heavens roar
at his command.
He makes clouds appear;
he sends the wind
from his storehouse
and makes lightning flash
in the rain.
17 People who make idols
are stupid!
They will be disappointed,
because their false gods
cannot breathe.
18 Idols are merely a joke,
and when the time is right,
they will be destroyed.
19 But the Lord, Israel's God,
is all-powerful.
He created everything,
and he chose Israel
to be his very own.
God's Hammer
The Lord said:
20 Babylonia, you were my hammer;
I used you to pound nations
and break kingdoms,
21 to shatter cavalry and chariots,
22 as well as men and women,
young and old,
23 shepherds and their flocks,
farmers and their oxen,
and governors and leaders.
24 But now, my people will watch,
while I repay you
for what you did to Zion.
25 You destroyed the nations
and seem strong as a mountain,
but I am your enemy.
I might even grab you
and roll you off a cliff.
When I am finished,
you'll only be a pile
of scorched bricks.
26 Your stone blocks won't be reused
for cornerstones
or foundations,
and I promise that forever
you will be a desert.
I, the Lord, have spoken.
The Nations Will Attack Babylon
The Lord said:
27 Signal the nations
to get ready to attack.
Raise a flag and blow a trumpet.
Send for the armies of Ararat,
Minni, and Ashkenaz.
Choose a commander;
let the cavalry attack
like a swarm of locusts.
28 Tell the kings and governors,
the leaders and the people
of the kingdoms of the Medes
to prepare for war!
29 The earth twists and turns
in torment,
because I have decided
to make Babylonia a desert
where no one can live,
and I won't change my mind.
30 The Babylonian soldiers
have lost their strength
and courage.
They stay in their fortresses,
unable to fight,
while the enemy breaks through
the city gates,
then sets their homes on fire.
31 One messenger after another
announces to the king,
“Babylon has been captured!
32 The enemy now controls
the river crossings!
The marshes are on fire!
Your army has panicked!”
33 I am the Lord All-Powerful,
the God of Israel,
and I make this promise—
“Soon Babylon will be leveled
and packed down
like a threshing place
at harvest time.”
Babylonia Will Pay!
34 The people of Jerusalem say,
“King Nebuchadnezzar
made us panic.
That monster stuffed himself
with us and our treasures,
leaving us empty—
he gobbled up
what he wanted
and spit out the rest.
35 The people of Babylonia
harmed some of us
and killed others.
Now, Lord, make them pay!”
The Lord Will Take Revenge on Babylon
36 My people, I am on your side,
and I will take revenge
on Babylon.
I will cut off its water supply,
and its stream will dry up.
37 Babylon will be a pile of rubble
where only jackals live,
and everyone will be afraid
to walk among the ruins.
38 The Babylonians roar and growl
like young lions.
39 And since they are hungry,
I will give them a banquet.
They will celebrate, get drunk,
then fall asleep,
never to wake up!
40 I will lead them away to die,
like sheep, lambs, and goats
being led to the butcher.
41 All nations now praise Babylon,
but when it is captured,
those same nations
will be horrified.
42 Babylon's enemies will rise
like ocean waves
and flood the city.
43 Horrible destruction will strike
the nearby towns.
The land will become
a barren desert,
where no one can live
or even travel.
44 I will punish Marduk,
the god of Babylon,
and make him vomit out
everything he gobbled up.
Then nations will no longer
bring him gifts,
and Babylon's walls will crumble.
The Lord Offers Hope to His People
45 Get out of Babylon, my people,
and run for your lives,
before I strike the city
in my anger!
46 Don't be afraid or lose hope,
though year after year
there are rumors
of leaders fighting for control
in the city of Babylon.
47 The time will come
when I will punish
Babylon's false gods.
Everyone there will die,
and the whole nation
will be disgraced,
48 when an army attacks
from the north
and brings destruction.
Then the earth and the heavens
and everything in them
will celebrate.
49 Babylon must be overthrown,
because it slaughtered
the people of Israel
and of many other nations.
50 My people, you escaped death
when Jerusalem fell.
Now you live far from home,
but you should trust me
and think about Jerusalem.
Leave Babylon! Don't stay!
51 You feel ashamed and disgraced,
because foreigners have entered
my sacred temple.
52 Soon I will send a war
to punish Babylon's idols
and leave its wounded people
moaning everywhere.
53 Although Babylon's walls
reach to the sky,
the army I send
will destroy that city.
I, the Lord, have spoken.
Babylon Will Be Destroyed
The Lord said:
54 Listen to the cries for help
coming from Babylon.
Everywhere in the country
the sounds of destruction
can be heard.
55 The shouts of the enemy,
like crashing ocean waves,
will drown out Babylon's cries
as I level the city.
56 An enemy will attack
and destroy Babylon.
Its soldiers will be captured
and their weapons broken,
because I am a God
who takes revenge against nations
for what they do.
57 I, the Lord All-Powerful,
the true King, promise
that the officials and advisors,
the governors and leaders,
and the soldiers of Babylon
will get drunk, fall asleep,
and never wake up.
58 The thick walls of that city
will be torn down,
and its huge gates burned.
Everything that nation
worked so hard to gain
will go up in smoke.
Jeremiah Gives Seraiah a Scroll
59 During Zedekiah's fourth year as king of Judah, he went to Babylon. And Baruch's brother Seraiah went along as the officer in charge of arranging for places to stay overnight.
60 Before they left, I wrote on a scroll all the terrible things that would happen to Babylon. 61 I gave the scroll to Seraiah and said:
When you get to Babylon, read this scroll aloud, 62 then pray, “Our Lord, you promised to destroy this place and make it into a desert where no people or animals will ever live.”
63 When you finish praying, tie the scroll to a rock and throw it in the Euphrates River. Then say, 64 “This is how Babylon will sink when the Lord destroys it. Everyone in the city will die, and it won't have the strength to rise again.”
The End of Jeremiah's Writing
Jeremiah's writing ends here.
