1 Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (apm. 740 gadā pirms Kristus), es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu.
2 Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.
3 Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Vina godības!“
4 Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem.
5 Tad es izsaucos: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!“
6 Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra.
7 Ar to viņš aizkāra manu muti un teica: „Redzi, tai aizkarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!“
8 Un es dzirdēju tā Visuvarenā Kunga balsi sakām: „Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?“ —Tad es atbildēju: „Redzi, es esmu še, sūti mani!“
9 Tad Viņš sacīja: „Ej un saki šai tautai: Dzirdēt gan dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt gan redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!“
10 Apcietini šās tautas sirdi un padari tās ausis nedzirdīgas un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm, nedzird ar savām ausīm un nesaprot ar savu sirdi un neatgriežas, lai taptu dziedināta.“
11 Tad es jautāju: „Cik ilgi, Kungs?“ —Viņš atbildēja: „Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem, nami būs neapdzīvoti, un zeme, aizlaista un tukša, gulēs tuksnešainā atmatā;
12 Un kamēr tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, un tīrumu pārvēršanās neauglīgās kailatnēs zemes vidienē būs aizstiepusies jo tālu.
13 Un ja tur paliks vēl pāri kaut desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuļriem pēc nociršanas pāri paliek gan vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.“
A Vision of the Lord in the Temple
1 In the year that King Uzziah died, I had a vision of the Lord. He was on his throne high above, and his robe filled the temple. 2 Flaming creatures with six wings each were flying over him. They covered their faces with two of their wings and their bodies with two more. They used the other two wings for flying, 3 as they shouted,
“Holy, holy, holy,
Lord All-Powerful!
The earth is filled
with your glory.”
4 As they shouted, the doorposts of the temple shook, and the temple was filled with smoke. 5 Then I cried out, “I'm doomed! Everything I say is sinful, and so are the words of everyone around me. Yet I have seen the King, the Lord All-Powerful.”
6 One of the flaming creatures flew over to me with a burning coal that it had taken from the altar with a pair of metal tongs. 7 It touched my lips with the hot coal and said, “This has touched your lips. Your sins are forgiven, and you are no longer guilty.”
8 After this, I heard the Lord ask, “Is there anyone I can send? Will someone speak for us?”
“I'll go,” I answered. “Send me!”
9 Then the Lord told me to go and speak this message to the people:
“You will listen and listen,
but never understand.
You will look and look,
but never see.”
The Lord also said,
10 “Make these people stubborn!
Make them stop up
their ears,
cover their eyes,
and fail to understand.
Don't let them turn to me
and be healed.”
11 Then I asked the Lord, “How long will this last?”
The Lord answered:
Until their towns are destroyed and their houses are deserted, until their fields are empty, 12 and I have sent them far away, leaving their land in ruins. 13 If only a tenth of the people are left, even they will be destroyed. But just as stumps remain after trees have been cut down, some of my chosen ones will be left.
