1 Bet bads bija smags tanī zemē.
2 Un notika, kad tie jau bija patērējuši labību, kupu tie bija atveduši no Ēģiptes tad viņu tēvs tiem sacija: „Ejiet, pērciet mums mazliet labības.“
3 Un Jūda tam sacīja: „Tas virs mums stingri piekodināja, teikdams: Jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūs neatvedīsit savu brāli.
4 Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību.
5 Bet, ja tu neesi ar mieru sūtīt, mēs neiesim. Jo tas vīrs teica: Jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūsu brālis nav ar jums.“
6 Un Israēls sacīja: „Kādēļ jūs man esat tādas bēdas darījuši, izpauzdami tam vīram, ka jums vēl ir kāds brālis?“
7 Bet tie atbildēja: „Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: Vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis? „Tad mēs viņam skaidri pateicām, kāda tā lieta ir. Vai mēs varējām iedomāties, ka viņš mums sacīs: Atvediet savu brāli?“
8 Tad Jūda runāja uz savu tēvu Israēlu: „Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem.
9 Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā.
10 Ja mēs tā nebūtu vilcinājušies, mēs tagad jau otru reizi būtu atgriezušies.“
11 Tad viņu tēvs Israēls tiem sacīja: „Ja tam tā jābūt, tad dariet ari tā. Ņemiet savos saiņos no šis zemes augļiem un nonesiet to tam vīram kā dāvanu: mazliet balzama, mazliet medus, nardi, dārdas Zāles, riekstus un mandeles.
12 Ņemiet ari divtik naudas sev līdz; ari to naudu, kas atradās jūsu barības maisu virsgalā, paņemiet sev līdz; varbūt, ka notikusi pārskatīšanās.
13 Ņemiet ari savu brāli un celieties un ejiet pie tā vira.
14 Un tas Visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vira priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi ir to jūsu brāli, ir Benjamiņu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti.“
15 Tad brāļi paņēma dāvanas un divkārt naudas un satvēra pie rokas Benjamiņu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā.
16 Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamiņu, sacīja savam nama pārraugam: „Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie viri ar mani ēdis pusdienu.“
17 Un tas virs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā.
18 Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un prātoja: „Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un paņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par kalpiem.“
19 Un viņi aizgāja pie Jāzepa nama pārrauga un sarunājās ar to nama durvis,
20 Sacīdami: „Piedod, mūsu kungs; mēs jau reiz bijām šeit, lai pirktu labību.
21 Un kad mēs bijām nonākuši savā mājvietā un bijām atraisījuši savus barības maisus, tad, lūk, ikviens savā maisā, barības maisa virsgalā, atrada savu naudu, mūsu naudu pēc tās pilnā svara; mēs to esam līdzi atnesuši.
22 Ari citu naudu mēs vēl esam sev līdzi paņēmuši, lai pirktu barību. Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos.“
23 Viņš sacīja: „Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.“ Un viņš lika izvest pie viņiem Simeonu.
24 Tad tas virs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeliem.
25 Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot.
26 Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei.
27 Un viņš tiem jautāja: „Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? —Vai viņš vēl ir dzīvs?“
28 Un tie sacīja: „Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi, un viņš vēl ir dzīvs,“ un tie nometās ceļos un noliecās pie zemes.
29 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu, un viņš sacīja: „Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuj-u jūs man stāstījāt?“ Un viņš sacīja: „Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!“
30 Un Jāzeps steidzās, jo viņš bija pārāk aizkustināts, redzēdams savu brāli, un viņš meklēja, kur izraudāties; un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja.
31 Un nomazgājis savu vaigu, viņš iznāca ārā un savaldīdamies, teica: „Celiet priekšā ēdienu!“
32 Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrējiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem.
33 Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma no vecākā pēc dzimšanas līdz jaunākam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās.
34 Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda dala bija piecas reizas lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi.
Joseph's Brothers Return to Egypt with Benjamin
1 The famine in Canaan got worse, 2 until finally, Jacob's family had eaten all the grain they had bought in Egypt. So Jacob said to his sons, “Go back and buy some more grain.”
3-5 Judah replied, “The governor strictly warned us that we would not be allowed to see him unless we brought our youngest brother with us. If you let us take Benjamin along, we will go and buy grain. But we won't go without him!”
6 Jacob asked, “Why did you cause me so much trouble by telling the governor you had another brother?”
7 They answered, “He asked a lot of questions about us and our family. He wanted to know if you were still alive and if we had any more brothers. All we could do was answer his questions. How could we know he would tell us to bring along our brother?”
8 Then Judah said to his father, “Let Benjamin go with me, and we will leave at once, so that none of us will starve to death. 9 I promise to bring him back safely, and if I don't, you can blame me as long as I live. 10 If we had not wasted all this time, we could already have been there and back twice.”
11 Their father said:
If Benjamin must go with you, take the governor a gift of some of the best things from our own country, such as perfume, honey, spices, pistachio nuts, and almonds. 12 Also take along twice the amount of money for the grain, because there must have been some mistake when the money was put back in your sacks. 13 Take Benjamin with you and leave at once.
14 When you go in to see the governor, I pray that God All-Powerful will be good to you and that the governor will let your other brother and Benjamin come back home with you. But if I must lose my children, I suppose I must.
15 The brothers took the gifts, twice the amount of money, and Benjamin. Then they hurried off to Egypt. When they stood in front of Joseph, 16 he saw Benjamin and told the servant in charge of his house, “Take these men to my house. Slaughter an animal and cook it, so they can eat with me at noon.”
17 The servant did as he was told and took the brothers to Joseph's house. 18 But on the way they got worried and started thinking, “We are being taken there because of the money that was put back in our sacks last time. He will arrest us, make us his slaves, and take our donkeys.”
19 So when they arrived at Joseph's house, they said to the servant in charge, 20 “Sir, we came to Egypt once before to buy grain. 21 But when we stopped for the night, we each found in our grain sacks the exact amount we had paid. We have brought that money back, 22 together with enough money to buy more grain. We don't know who put the money in our sacks.”
23 “It's all right,” the servant replied. “Don't worry. The God you and your father worship must have put the money there, because I received your payment in full.” Then he brought Simeon out to them.
24 The servant took them into Joseph's house and gave them water to wash their feet. He also tended their donkeys. 25 The brothers got their gifts ready to give to Joseph at noon, since they had heard they were going to eat there.
26 When Joseph came home, they gave him the gifts they had brought, and they bowed down to him. 27 After Joseph had asked how they were, he said, “What about your elderly father? Is he still alive?”
28 They answered, “Your servant our father is still alive and well.” And again they bowed down to Joseph.
29 When Joseph looked around and saw his brother Benjamin, he said, “This must be your youngest brother, the one you told me about. God bless you, my son.”
30 Then, because of his love for Benjamin, he rushed off to his room and cried. 31 After washing his face and returning, he was able to control himself and said, “Serve the meal!”
32 Joseph was served at a table by himself, and his brothers were served at another. The Egyptians sat at yet another table, because Egyptians felt it was disgusting to eat with Hebrews. 33 To the surprise of Joseph's brothers, they were seated in front of him according to their ages, from the oldest to the youngest. 34 They were served food from Joseph's table, and Benjamin was given five times as much as each of the others. So Joseph's brothers ate and drank with him and had a good time.
