1 Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: „Viņš stāvēja upes grīvā.
2 Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaistas izskatā un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros.
3 Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upmalas, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes krastmalā.
4 Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas skaista izskata govis un treknām miesām.“ Un faraons pamodās.
5 Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: „Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas.
6 Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austriņa kaltētas.
7 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas.“ Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis.
8 Un rītā viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot.
9 Tad galvenais dzērienu devējs iebilda faraonam, sacīdams: „Šodien man jāpiemin mans grēks.
10 Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju.
11 Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs.
12 Un tur kopā ar mums bija ebrēju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi.
13 Un kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra.“
14 Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona.
15 Un faraons sacīja Jāzepam: „Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.“
16 Un Jāzeps atbildēja faraonam: „Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.“
17 Tad faraons sacīja Jāzepam: „Es sapņoju, ka stāvu upes krastmala.
18 Un, lūk, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros.
19 Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tam, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija.
20 Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis.
21 Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos.
22 Un es atkal redzēju: Lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas.
23 Un, lūk, septiņas izkaltušas, plānas un austriņa kaltētas vārpas auga aiz tām.
24 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. —Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.“
25 Tad Jāzeps sacīja faraonam: „Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs.
26 Septiņas brangās govis ir septiņi gadi; un septiņas glītās vārpas ir arī septiņi gadi; tas ir viens sapnis.
27 Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austriņa kaltētās vārpas, arī ir septiņi gadi, bada gadi.
28 Tas ir tas, par ko es teicu, ka Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs.
29 Lūk, nāks septiņi gadi, un liela pārticība būs Ēģiptes zemē.
30 Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi.
31 Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags.
32 Un ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs to tā izlēmis un steigsies to arī piepildīt.
33 Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ par visu Ēģiptes zemi.
34 Lai faraons tā dara, un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados.
35 Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados, un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, kur tā tiktu saglabāta.
36 Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta.“
37 Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem.
38 Un faraons sacīja saviem kalpiem: „Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?“
39 Un faraons sacīja Jāzepam: „Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi.
40 Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un taviem vārdiem visai manai tautai būs pakļauties, tikai pa troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.“
41 Un faraons sacīja Jāzepam: „Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi.“
42 Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu.
43 Un viņš lika tam braukt otros pēc goda ratos, kādi tam bija, un lika saukt viņa priekšā: Metieties ceļos!“ Tā viņš to iecēla pār visu Ēģipti.
44 Un faraons sacīja Jāzepam: „Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.“
45 Un faraons nosauca Jāzepu par: Safnat-paneach un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnātu par sievu.
46 Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģipti.
47 Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu.
48 Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās.
49 Un Jāzeps sabēra labību kā jūras smiltis tādā vairumā, ka nevarēja to vairs mērīt, jo tas bija neizmērojams.
50 Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte.
51 Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu Manase, jo teica viņš: „Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un manu tēva namu.“
52 Bet otra dēla vārdu viņš nosauca Efraims, jo: „Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē.“
53 Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām.
54 Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize.
55 Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: „Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks.“
56 Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas, un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga.
57 Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi.
Joseph Interprets the King's Dreams
1 Two years later the king of Egypt dreamed he was standing beside the Nile River. 2 Suddenly, seven fat, healthy cows came up from the river and started eating grass along the bank. 3 Then seven ugly, skinny cows came up out of the river and 4 ate the fat, healthy cows. When this happened, the king woke up.
5 The king went back to sleep and had another dream. This time seven full heads of grain were growing on a single stalk. 6 Later, seven other heads of grain appeared, but they were thin and scorched by a wind from the desert. 7 The thin heads of grain swallowed the seven full heads. Again the king woke up, and it had only been a dream.
8 The next morning the king was upset. So he called in his magicians and wise men and told them what he had dreamed. None of them could tell him what the dreams meant.
9 The king's personal servant said:
Now I remember what I was supposed to do. 10 When you were angry with me and your chief cook, you threw us both in jail in the house of the captain of the guard. 11 One night we both had dreams, and each dream had a different meaning. 12 A young Hebrew, who was a servant of the captain of the guard, was there with us at the time. When we told him our dreams, he explained what each of them meant, 13 and everything happened just as he said it would. I got my job back, and the cook was put to death.
14 The king sent for Joseph, who was quickly brought out of jail. He shaved, changed his clothes, and went to the king.
15 The king said to him, “I had a dream, yet no one can explain what it means. I am told that you can interpret dreams.”
16 “Your Majesty,” Joseph answered, “I can't do it myself, but God can give a good meaning to your dreams.”
17 The king told Joseph:
I dreamed I was standing on the bank of the Nile River. 18 I saw seven fat, healthy cows come up out of the river, and they began feeding on the grass. 19 Next, seven skinny, bony cows came up out of the river. I have never seen such terrible looking cows anywhere in Egypt. 20 The skinny cows ate the fat ones. 21 But you couldn't tell it, because these skinny cows were just as skinny as they were before. At once, I woke up.
22 I also dreamed that I saw seven heads of grain growing on one stalk. The heads were full and ripe. 23 Then seven other heads of grain came up. They were thin and scorched by a wind from the desert. 24 These heads of grain swallowed the full ones. I told my dreams to the magicians, but none of them could tell me the meaning of the dreams.
25 Joseph replied:
Your Majesty, both of your dreams mean the same thing, and in them God has shown what he is going to do. 26 The seven good cows stand for seven years, and so do the seven good heads of grain. 27 The seven skinny, ugly cows that came up later also stand for seven years, as do the seven bad heads of grain that were scorched by the desert wind. The dreams mean there will be seven years when there won't be enough grain.
28 It is just as I said—God has shown what he intends to do. 29 For seven years Egypt will have more than enough grain, 30 but that will be followed by seven years when there won't be enough. The good years of plenty will be forgotten, and everywhere in Egypt people will be starving. 31 The famine will be so bad that no one will remember that once there had been plenty. 32 God has given you two dreams to let you know that he has definitely decided to do this and that he will do it soon.
33 Your Majesty, you should find someone who is wise and will know what to do, so that you can put him in charge of all Egypt. 34 Then appoint some other officials to collect one fifth of every crop harvested in Egypt during the seven years when there is plenty. 35 Give them the power to collect the grain during those good years and to store it in your cities. 36 It can be stored until it is needed during the seven years when there won't be enough grain in Egypt. This will keep the country from being destroyed because of the lack of food.
Joseph Is Made Governor over Egypt
37 The king and his officials liked this plan. 38 So the king said to them, “Who could possibly handle this better than Joseph? After all, the Spirit of God is with him.”
39 The king told Joseph, “God is the one who has shown you these things. No one else is as wise as you are or knows as much as you do. 40 I'm putting you in charge of my palace, and everybody will have to obey you. No one will be over you except me. 41 You are now governor of all Egypt!”
42 Then the king took off his royal ring and put it on Joseph's finger. He gave him fine clothes to wear and placed a gold chain around his neck. 43 He also let him ride in the chariot next to his own, and people shouted, “Make way for Joseph!” So Joseph was governor of Egypt.
44 The king told Joseph, “Although I'm king, no one in Egypt is to do anything without your permission.” 45 He gave Joseph the Egyptian name Zaphenath Paneah. And he let him marry Asenath, the daughter of Potiphera, a priest in the city of Heliopolis. Joseph traveled all over Egypt.
46 Joseph was 30 when the king made him governor, and he went everywhere for the king. 47 For seven years there were big harvests of grain. 48 Joseph collected and stored up the extra grain in the cities of Egypt near the fields where it was harvested. 49 In fact, there was so much grain that they stopped keeping record, because it was like counting the grains of sand along the beach.
50 Joseph and his wife had two sons before the famine began. 51 Their first son was named Manasseh, which means, “God has let me forget all my troubles and my family back home.” 52 His second son was named Ephraim, which means “God has made me a success in the land where I suffered.”
53 Egypt's seven years of plenty came to an end, 54 and the seven years of famine began, just as Joseph had said. There was not enough food in other countries, but all over Egypt there was plenty. 55 When the famine finally struck Egypt, the people asked the king for food, but he said, “Go to Joseph and do what he tells you to do.”
56 The famine became bad everywhere in Egypt, so Joseph opened the storehouses and sold the grain to the Egyptians. 57 People from all over the world came to Egypt to buy grain, because the famine was so severe in their countries.
