1 Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei.
2 Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“
3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda.
4 Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām.
5 Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“
6 Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja:
7 „Brāļi, nedariet taču tādu grēku!
8 Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“
9 Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“
10 Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza.
11 Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast.
12 Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā.
13 Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“
14 Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs.
15 Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“
16 Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas.
17 Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“
18 Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs.
19 Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.
20 Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“
21 Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.
22 Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra.
23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
24 Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm.
25 Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.
26 Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
27 Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis.
28 Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.
29 Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.
30 Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā.
31 Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts.
32 Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“
33 Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
34 Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“
35 Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
36 Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva.
37 Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai.
38 Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai.
The Evil City of Sodom
1 That evening, while Lot was sitting near the city gate, the two angels arrived in Sodom. When Lot saw them, he got up, bowed down low, 2 and said, “Gentlemen, I am your servant. Please come to my home. You can wash your feet, spend the night, and be on your way in the morning.”
They told him, “No, we'll spend the night in the city square.” 3 But Lot kept insisting, until they finally agreed and went home with him. He quickly baked some bread, cooked a meal, and they ate.
4 Before Lot and his guests could go to bed, every man in Sodom, young and old, came and stood outside his house 5 and started shouting, “Where are your visitors? Send them out, so we can have sex with them!”
6 Lot went outside and shut the door behind him. 7 Then he said, “Friends, please don't do such a terrible thing! 8 I have two daughters who have never had sex. I'll bring them out, and you can do what you want with them. But don't harm these men. They are guests in my home.”
9 “Don't get in our way,” the crowd answered. “You're a foreigner. What right do you have to order us around? We'll do worse things to you than we're going to do to them.”
The crowd kept arguing with Lot. Finally, they rushed toward the door to break it down. 10 But the two angels in the house reached out and pulled Lot safely inside. 11 Then they struck blind everyone in the crowd, and none of them could even find the door.
12-13 The two angels said to Lot, “The Lord has heard many terrible things about the people of Sodom, and he has sent us here to destroy the city. Take your family and leave. Take every relative you have in the city, as well as the men your daughters are going to marry.”
14 Lot went to the men who were engaged to his daughters and said, “Hurry up and get out of here! The Lord is going to destroy this city.” But they thought he was joking, and they laughed at him.
15 Early the next morning the two angels tried to make Lot hurry and leave. They said, “Take your wife and your two daughters and get away from here as fast as you can! If you don't, every one of you will be killed when the Lord destroys the city.” 16 At first, Lot just stood there. But the Lord wanted to save him. So the angels took Lot, his wife, and his two daughters by the hand and led them out of the city. 17 When they were outside, one of the angels said, “Run for your lives! Don't even look back. And don't stop in the valley. Run to the hills, where you'll be safe.”
18-19 Lot answered, “You have done us a great favor, sir. You have saved our lives, but please don't make us go to the hills. That's too far away. The city will be destroyed before we can get there, and we will be killed when it happens. 20 There's a town near here. It's only a small place, but my family and I will be safe, if you let us go there.”
21 “All right, go there,” he answered. “I won't destroy that town. 22 Hurry! Run! I can't do anything until you are safely there.”
The town was later called Zoar because Lot had said it was small.
Sodom and Gomorrah Are Destroyed
23 The sun was coming up as Lot reached the town of Zoar, 24 and the Lord sent burning sulfur down like rain on Sodom and Gomorrah. 25 He destroyed those cities and everyone who lived in them, as well as their land and the trees and grass that grew there.
26 On the way, Lot's wife looked back and was turned into a block of salt.
27 That same morning Abraham got up and went to the place where he had stood and spoken with the Lord. 28 He looked down toward Sodom and Gomorrah and saw smoke rising from all over the land—it was like a flaming furnace.
29 When God destroyed the cities of the valley where Lot lived, he remembered his promise to Abraham and saved Lot from the terrible destruction.
Moab and Ammon
30 Lot was afraid to stay on in Zoar. So he took his two daughters and moved to a cave in the hill country. 31 One day his older daughter said to her sister, “Our father is old, and there are no men anywhere for us to marry. 32 Let's get our father drunk! Then we can sleep with him and have children.” 33 That night they got their father drunk, and the older daughter got in bed with him, but he was too drunk even to know she was there.
34 The next day the older daughter said to her sister, “I slept with my father last night. We'll get him drunk again tonight, so you can sleep with him, and we can each have a child.” 35 That night they got their father drunk, and this time the younger sister slept with him. But once again he was too drunk even to know she was there.
36 That's how Lot's two daughters had children. 37 The older daughter named her son Moab, and he is the ancestor of the Moabites. 38 The younger daughter named her son Benammi, and he is the ancestor of the Ammonites.
