1 Septītā gada piektā mēneša desmitajā dienā ieradās daži Israēla vecāji, lai tam Kungam ko jautātu, un apsēdās manā priekšā.
2 Tad atklājās man tā Kunga vārds un man sacīja:
3 „Cilvēka bērns, runā ar Israēla vecājiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai jūs esat nākuši pie Manis Man ko jautāt? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Es negribu, ka jūs nākat pie Manis ar jautājumiem“, —tā saka Dievs tas Kungs. —
4 „Vai tu negribi drīzāk tos tiesāt, cilvēka bērns? Ja gribi tos tiesāt, rādi tiem viņu tēvu negantības!
5 Saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es atklājos un apliecināju: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs; tā sacīdams, Es pacēlu savu roku.
6 Tanī dienā Es pacēlu savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek, kas ir arī jaukāka par visām zemēm.
7 Vēl Es tiem pavēlēju: Ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuņem viņa acis līdz šim raudzījušās, un nesagānaities ar Ēģiptes elkiem! Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.
8 Bet tie bija nepakļāvīgi un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kupem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas un tiem parādīt visu savu bardzību Ēģiptes zemē.
9 Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop likts negodā pagānu tautu acīs, kufu starpā tie dzīvoja, un kupr priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes.
10 Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesi.
11 Tur Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos.
12 Es devu tiem ari savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētījis.
13 Bet Israēla nams bija nepaklausīgs un pretspriedzīgs ari tuksnesī, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu. Arī manas svētās dienas tie nebūt nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu.
14 Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts pagānu tautu acīs, kufu priekšā Es tos izvedu.
15 Tomēr Es pacēlu savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm,
16 Tāpēc ka tie nepildīja manus baušļus un nestaigāja pēc maniem liku-miem un nesvētīja manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem.
17 Tomēr mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt pilnīgi galu tuksnesī.
18 Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem!
19 Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem!
20 Svētījiet manas svētās dienas, ka tās ir par derības rīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.
21 Bet arī bērni bija pretestīgi, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas taču cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Ari manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es nodomāju izgāzt pār tiem savas dusmas, parādīt tiem tuksnesi visu savu bardzību.
22 Bet tad Es atrāvu savu roku atkal atpakaļ un atsacījos no sava nodoma sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kupu priekšā Es tos izvedu.
23 Es pacēlu tomēr savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos Es izkaisīšu pagānu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm,
24 Tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc maniem baušļiem, ir atmetuši manus likumus un nav svētījuši manas svētās dienas un savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem.
25 Tā ari Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību.
26 Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upupu dāvanām, kad viņi veltīja visu, kas kaut kādā veidā bija pirmdzim-tais, uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.
27 Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ari tādēļ vēl jūsu tēvi ir Mani nonicinājuši, ka viņi lauzuši Man uzticību.
28 Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upupus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upufus, lai Mani sarūgtinātu.
29 Es jautāju tiem: Kas tas par pakalnu, kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Tā šis nosaukums ir palicis līdz mūsu dienai.
30 Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai ari jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkadievību ar viņu gānekļiem?
31 Tiešām, ar savām elku upupu dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka tas Kungs—„Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus.
32 Kas jums nācis prātā, ka jūs sakāt: Mēs darīsim tā kā pagānu tautas, kā tautas citās zemēs: mēs pielūgsim koku un akmeni? tik tiešām, tas nekad nenotiks.
33 Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka Dievs tas Kungs: „Ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš.
34 Es jūs aizvedīšu projām no pagānu tautām un sapulcināšu no zemēm un valstīm, kupu vidū jūs esat izkaisīti, ar stipru roku, paceltu elkoni un tā, lai Es varētu dot vaļu savām bargajām dusmām.
35 Un Es jūs vedīšu tuksnesī tautu vidū un tur iešu ar jums tiesā vaigu vaigā.
36 Kā Es reiz tiesājos ar jūsu tēviem Ēģiptes tuksnesī, tā Es tiesāšos arī ar jums“, saka Dievs tas Kungs.
37 „Es likšu jums staigāt zem rīkstes un mācīšu jūs pildīt derības pienākumus.
38 Es izmetīšu no jūsu vidus nepa-klausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.
39 Bet jūs, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs, —„ejiet ikviens pie saviem elkiem un kalpojiet tiem. Bet vēlāk jūs droši vien Mani klausīsit un manu svēto vārdu neaptraipīsit vairs ar savām upupu dāvanām un ar saviem elkiem.
40 Patiesībā manā svētajā kalnā, Israēla augstākajā kalnā“, —tā saka Dievs tas Kungs, —„tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tur tanī zemē dzīvo; tur Man būs labs prāts uz tiem, tur Es pieņemšu jūsu cilājamos upupus un jūsu visu lietu pirmniekus upurim un visu, ko jūs Man svētbijībā veltījat.
41 Patīkamas upupu smaržas apdvestus Es jūs žēlīgi pieņemšu, kad Es jūs izvedīšu no to tautu vidus un jūs sapulcināšu no tām zemēm un valstīm, kupās jūs tagad izklīdināti, un Es parādīšos jums kā Svētais visu pagānu tautu acu priekšā.
42 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu atpakaļ Israēla zemē, tai zemē, ko Es, savu roku paceldams zvērestam, solīju piešķirt jūsu tēviem.
43 Tur jūs tad atcerēsities savu ceļu un savu darbību, ar ko jūs esat aptraipījuši sevi, un jūs sajutīsit riebumu paši pret sevi par visu to ļaunumu, ko jūs darījuši.
44 Tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, jo Es esmu jums tā darījis sava vārda dēļ un ne saskaņā ar jūsu ļaunajiem ceļiem un jūsu galīgi noraidāmiem darbiem, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs.
Israel Keeps On Rebelling
1 Seven years after King Jehoiachin and the rest of us had been led away as prisoners to Babylonia, some of Israel's leaders came to me on the tenth day of the fifth month. They sat down and asked for a message from the Lord. 2 Just then, the Lord God said:
3 Ezekiel, son of man, these leaders have come to find out what I want them to do. As surely as I live, I will not give them an answer of any kind.
4 Are you willing to warn them, Ezekiel? Then remind them of the disgusting sins of their ancestors.
5 Tell them that long ago I, the Lord God, chose Israel to be my own. I appeared to their ancestors in Egypt and made a solemn promise that I would be their God and the God of their descendants. 6 I swore that I would rescue them from Egypt and lead them to a land I had already chosen. This land was rich with milk and honey and was the most splendid land of all. 7 I told them to get rid of their disgusting idols and not to sin by worshiping the gods of Egypt. I reminded them that I was the Lord their God, 8 but they still rebelled against me. They refused to listen and kept on worshiping their idols and foreign gods.
In my anger, I decided to punish the Israelites in Egypt. 9 But that would have made me look like a liar, because I had already promised in front of everyone that I would lead them out of Egypt. 10 So I brought them out and led them into the desert. 11 I gave them my laws and teachings, so they would know how to live right. 12 And I commanded them to respect the Sabbath as a way of showing that they were holy and belonged to me. 13 But the Israelites rebelled against me in the desert. They refused to obey my laws and teachings, and they treated the Sabbath like any other day.
Then in my anger, I decided to destroy the Israelites in the desert once and for all. 14 But that would have disgraced me, because many other nations had seen me bring the Israelites out of Egypt. 15 Instead, I told them in the desert that I would not lead them into the beautiful, fertile land I had promised. 16 I said this because they had not only ignored my laws and teachings, but had disgraced my Sabbath and worshiped idols.
17 Yet, I felt sorry for them and could not let them die in the desert. 18 So I warned the children not to act like their parents or follow their evil ways or worship their idols. 19 I reminded them that I was the Lord their God and that they should obey my laws and teachings. 20 I told them to respect my Sabbath to show that they were my people and that I was the Lord their God. 21 But the children also rebelled against me. They refused to obey my laws and teachings, and they treated the Sabbath as any other day.
I became angry and decided to punish them in the desert. 22 But I did not. That would have disgraced me in front of the nations that had seen me bring the Israelites out of Egypt. 23 So I solemnly swore that I would scatter the people of Israel across the nations, 24 because they had disobeyed my laws and ignored my teachings; they had disgraced my Sabbath and worshiped the idols their ancestors had made. 25 I gave them laws that bring punishment instead of life, 26 and I let them offer me unacceptable sacrifices, including their first-born sons. I did this to horrify them and to let them know that I, the Lord, was punishing them.
27 Ezekiel, tell the people of Israel that their ancestors also rejected and insulted me 28 by offering sacrifices, incense, and wine to gods on every hill and under every large tree. I was very angry, because they did these things in the land I had given them! 29 I asked them where they went to worship those gods, and they answered, “At the local shrines.” And those places of worship are still called shrines.
30 Then ask the Israelites why they are following the example of their wicked ancestors 31 by worshiping idols and by sacrificing their own children as offerings. They commit these sins and still think they can ask me for a message. As surely as I am the living Lord God, I will give them no answer. 32 They may think they can be like other nations and get away with worshiping idols made of wood and stone. But that will never happen!
The Lord Promises To Restore Israel
The Lord said to the people of Israel:
33 As surely as I am the living Lord God, I will rule over you with my powerful arm. You will feel my fierce anger 34 and my power, when I gather you from the places where you are scattered 35 and lead you into a desert surrounded by nations. I will meet you there face to face. Then I will pass judgment on you 36 and punish you, just as I punished your ancestors in the desert near Egypt. 37 I will force each of you to obey the regulations of our solemn agreement. 38 I will separate the sinful rebels from the rest of you, and even though I will bring them from the nations where they live in exile, they won't be allowed to return to Israel. Then you will know that I am the Lord.
39 Go ahead and worship your idols for now, you Israelites, because soon I will no longer let you dishonor me by offering gifts to them. You will have no choice but to obey me! 40 When that day comes, everyone in Israel will worship me on Mount Zion, my holy mountain in Jerusalem. I will once again call you my own, and I will accept your sacred offerings and sacrifices. 41 When I bring you home from the places where you are now scattered, I will be pleased with you, just as I am pleased with the smell of the smoke from your sacrifices. Every nation on earth will see that I am holy, 42 and you will know that I, the Lord, am the one who brought you back to Israel, the land I promised your ancestors. 43 Then you will remember your wicked sins, and you will hate yourselves for doing such horrible things. They have made you unacceptable to me, 44 so you deserve to be punished. But I will treat you in a way that will bring honor to my name, and you will know that I am the Lord God.
Fire from the South
45 The Lord said, 46 “Ezekiel, son of man, turn toward the south and warn the forests 47 that I, the Lord God, will start a fire that will burn up every tree, whether green or dry. Nothing will be able to put out the blaze of that fire as it spreads to the north and burns everything in its path. 48 Everyone will know that I started it, and that it cannot be stopped.”
49 But I complained, “Lord God, I don't want to do that! People already say I confuse them with my messages.”
