1 Tad Dieva spēks mani pacēla augšup un nonesa pie tā Kunga nama vārtiem, kas ir pret rītiem. Vārtu ieejā es redzēju stāvam divdesmit piecus vīrus un viņu vidū tautas augstākos labiešus un vadoņus—Jaāsanju, Asura dēlu, un Pelatju, Benajas dēlu.
2 Un Viņš man sacīja. „Cilvēka dēls, šie ir tie vīri, kas šai pilsētā izprāto daudz ko nelabu un dod ļaunus pado-mus.
3 Tie saka: Vai tad nupat vēl tikai namus neuzcēla par jaunu? Tādēļ nav vēl pienācis laiks celt jaunus namus. Pilsēta ir katls, un mēs esam gaļa.
4 Tādēļ sludini pret tiem, sludini, cilvēka dēls!
5 Tad tā Kunga gars krita uz mani un man sacīja: „Saki tiem: Tā saka tas Kungs: Tā jūs runājat, Israēla nams, un jūsu domas, kas dzimst jūsu prāta dziļumos, Man ir labi zināmas.
6 Daudz ir to, ko jūs esat nokāvuši šinī pilsētā: pilsētas ielas ir pilnas ar nokautiem.“
7 Tādēļ saka tas Kungs: „Jūsu nokautie, ko jūs esat noguldījuši pilsētā, ir gaļa, un pilsēta ir katls. Bet jūs Es izvedīšu ārā no tās.
8 Jūs bīstaties no zobena, bet Es tiešām sūtīšu zobenu pār jums“ —saka Dievs tas Kungs. —
9 „Es jūs izvedīšu ārā no pilsētas un jūs nodošu rokā svešajiem, un Es nesīšu jums tiesu.
10 Jūs kritīsit no zobena, pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu, un jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs.
11 Sī pilsēta jums nebūs par katlu, un jūs nebūsit tanī par gaļu. Pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu.
12 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, pēc kura likumiem jūs nestaigājāt un kura baušļus jūs nepildījāt: drīzāk jau jūs pildījāt pagānu tautu likumus, kas jums visapkārt.“
13 Un notika, ka, man tā sludinot, Pelatja, Benajas dēls, pakrita un nomira. Tad es kritu uz sava vaiga, kliedzu stiprā balsi un teicu: „Ak Kungs, Kungs, vai tad Tu gribi pēdējos no Israēla pāri palikušos iznicināt?“
14 Tad mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja:
15 „Cilvēka bērns, tie ir tavi brāli, jā—tavi brāļi un trimdas biedri un viss Israēla nams, par kuriem Jeruzālemes iedzīvotāji saka: Tie tagad ir tālu prom no tā Kunga; mums ir dota šī zeme par īpašumu.
16 Tādēļ saki tiem: Tā saka tas Kungs: Es tos gan aizvedu tālu projām un izklīdināju svešumā pa nepazīstamām zemēm pagānu tautu starpā. Bet Es esmu tomēr palicis tiem vēl kaut cik par svētumu tais zemēs, kur tie nonākuši.
17 Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, Es jūs salasīšu kopā no tām tautām un zemēm, kur jūs izkaisīti, un jūs savākšu atkal vienkopus un jums atdošu Israēla zemi.
18 Kad viņi tur būs atgriezušies un novākuši pie malas visus elkus un atmetuši visas negantības,
19 Tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas,
20 Lai tie staigā pēc maniem liku-miem, ievēro manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
21 Bet tiem, kupr sirds pieder un kuru ceļš kalpo šausmīgajiem elkiem un to negantībām, Es uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām,“ saka Dievs tas Kungs.
22 Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdz. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem.
23 Tad tā Kunga godība pacēlās pāri pilsētas novadam un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.
24 Mani turpretī Dieva spēks pacēla un aiznesa garā un dvēseles aizrautībā uz Kaldēju pie gūstā aizvestajiem. Tad nozuda ari parādība, ko es skatīju.
25 Un es pasludināju aizvestajiem tā Kunga vārdus, ko Viņš man teica, un visu, ko Viņš man rādīja.
Ezekiel Condemns Jerusalem's Wicked Leaders
1 The Lord's Spirit lifted me up and took me to the east gate of the temple, where I saw 25 men, including the two leaders, Jaazaniah son of Azzur and Pelatiah son of Benaiah. 2 The Lord said, “Ezekiel, son of man, these men are making evil plans and giving dangerous advice to the people of Jerusalem. 3 They say things like, ‘Let's build more houses. This city is like a cooking pot over a fire, and we are the meat, but at least the pot keeps us from being burned in the fire.’ 4 So, Ezekiel, condemn them!”
5 The Lord's Spirit took control of me and told me to tell these leaders:
I, the Lord God, know what you leaders are saying. 6 You have murdered so many people that the city is filled with dead bodies! 7 This city is indeed a cooking pot, but the bodies of those you killed are the meat. And so I will force you to leave Jerusalem, 8 and I'll send armies to attack you, just as you fear. 9 Then you will be captured and punished by foreign enemies. 10 You will be killed in your own country, but not before you realize that I, the Lord, have done these things.
11 You leaders claim to be meat in a cooking pot, but you won't be protected by this city. No, you will die at the border of Israel. 12 You will realize that while you were following the laws of nearby nations, you were disobeying my laws and teachings. And I am the Lord!
13 Before I finished speaking, Pelatiah dropped dead. I bowed down and cried out, “Please, Lord God, don't kill everyone left in Israel.”
A Promise of Hope
14 The Lord replied:
15 Ezekiel, son of man, the people living in Jerusalem claim that you and the other Israelites who were taken to Babylonia are too far away to worship me. They also claim that the land of Israel now belongs only to them. 16 But here is what I want you to tell the Israelites in Babylonia:
It's true that I, the Lord God, have forced you out of your own country and made you live among foreign nations. But for now, I will be with you wherever you are, so that you can worship me. 17 And someday, I will gather you from the nations where you are scattered and let you live in Israel again. 18 When that happens, I want you to clear the land of all those idols I hate so much. 19 Then I will take away your stubbornness and make you eager to be completely faithful to me. You will want to obey me 20 and all my laws and teachings. You will be my people, and I will be your God. 21 But those who worship idols will be punished and get what they deserve. I, the Lord God, have spoken.
The Lord's Glory Leaves Jerusalem
22 After the Lord had finished speaking, the winged creatures spread their wings and flew into the air, and the wheels were beside them. The brightness of the Lord's glory above them 23 left Jerusalem and stopped at a hill east of the city.
24 Then in my vision, the Lord's Spirit lifted me up and carried me back to the other exiles in Babylonia. The vision faded away, 25 and I told them everything the Lord had shown me.
