1 Mozus ganīja sava sievas tēva Midiana priestepa Jetrus avis. Viņš aizdzina lopus pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2 Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma, un viņš redzēja: ērkšķu krūms dega ugunis, bet nesadega.
3 Tad Mozus sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.“
4 Bet tas Kungs redzēja, ka viņš tur bija nostājies, lai noskatītos, un sauca tam no krūma un sacīja: „Mozu, Mozu!“ Mozus atbildēja: „Te es esmu.“
5 Un tas Kungs sacīja: „Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.“
6 Un Viņš sacīja: „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs, Jēkaba Dievs.“ Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.
7 Un tas Kungs sacīja: „Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas.
8 Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, feri siešu, chīviešu un jebusiešu zemi.
9 Lūk, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.
10 Tad nu ej! Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes!“
11 Tad Mozus sacīja Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?“
12 Dievs sacīja: „Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.“
13 Bet Mozus sacīja uz Dievu: „Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: „Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,“ tad tie jautās: „Kā viņu sauc?“ Ko tad lai es viņiem saku?“
14 Dievs atbildēja Mozum: „Es Esmu, kas Es Esmu! Viņš sacīja: tā tev jārunā ar Israēla bērniem: „es esmu “ —tas mani sūtījis pie jums.“
15 Un Dievs vēl sacīja Mozum: „Tā tu saki Israēla bērniem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs: Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums—tas ir mans vārds mūžīgi, to atcerieties uz cilšu ciltīm.“
16 Ej un sasauc Israēla vecajos un saki viņiem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma un īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: „Vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.“
17 Un Es esmu sacījis: „Es jūs izvedīšu no Ēģiptes spaidiem uz kānaāniešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.“
18 Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecajie ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: „Tas Kungs, ebrēju Dievs, ir parādījies mums, tāpēc mums jāiet treju dienu gājums tuksnesī, lai upurētu tam Kungam, mūsu Dievam.“
19 Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet, ja nav stipras rokas.
20 Tāpēc Es izstiepšu savu roku un pārsteigšu Ēģiptes zemi ar visiem brīnumdarbiem, kupis Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs.
21 Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks, jums izejot, ka jūs neiziesit tukši.
22 Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.“
God Speaks to Moses
1 One day, Moses was taking care of the sheep and goats of his father-in-law Jethro, the priest of Midian, and Moses decided to lead them across the desert to Sinai, the holy mountain. 2 There an angel of the Lord appeared to him from a burning bush. Moses saw that the bush was on fire, but it was not burning up. 3 “This is strange!” he said to himself. “I'll go over and see why the bush isn't burning up.”
4 When the Lord saw Moses coming near, he called him by name from the bush, and Moses answered, “Here I am.”
5 God replied, “Don't come any closer. Take off your sandals—the ground where you are standing is holy. 6 I am the God who was worshiped by your ancestors Abraham, Isaac, and Jacob.”
Moses was afraid to look at God, and so he hid his face.
7 The Lord said:
I have seen how my people are suffering as slaves in Egypt, and I have heard them beg for my help because of the way they are being mistreated. I feel sorry for them, 8 and I have come down to rescue them from the Egyptians.
I will bring my people out of Egypt into a country where there is a lot of good land, rich with milk and honey. I will give them the land where the Canaanites, Hittites, Amorites, Perizzites, Hivites, and Jebusites now live. 9 My people have begged for my help, and I have seen how cruel the Egyptians are to them. 10 Now go to the king! I am sending you to lead my people out of his country.
11 But Moses said, “Who am I to go to the king and lead your people out of Egypt?”
12 God replied, “I will be with you. And you will know that I am the one who sent you, when you worship me on this mountain after you have led my people out of Egypt.”
13 Moses answered, “I will tell the people of Israel that the God their ancestors worshiped has sent me to them. But what should I say, if they ask me your name?”
14-15 God said to Moses:
I am the eternal God. So tell them that the Lord, whose name is “I Am,” has sent you. This is my name forever, and it is the name that people must use from now on.
16 Call together the leaders of Israel and tell them that the God who was worshiped by Abraham, Isaac, and Jacob has appeared to you. Tell them I have seen how terribly they are being treated in Egypt, 17 and I promise to lead them out of their troubles. I will give them a land rich with milk and honey, where the Canaanites, Hittites, Amorites, Perizzites, Hivites, and Jebusites now live.
18 The leaders of Israel will listen to you. Then you must take them to the king of Egypt and say, “The Lord God of the Hebrews has appeared to us. Let us walk three days into the desert, where we can offer a sacrifice to him.” 19 But I know that the king of Egypt won't let you go unless something forces him to. 20 So I will use my mighty power to perform all kinds of miracles and strike down the Egyptians. Then the king will send you away.
21 After I punish the Egyptians, they will be so afraid of you that they will give you anything you want. You are my people, and I will let you take many things with you when you leave the land of Egypt. 22 Every Israelite woman will go to her Egyptian neighbors or to any Egyptian woman living with them and ask them for gold and silver jewelry and for their finest clothes. The Egyptians will give them to you, and you will put these fine things on your sons and daughters. Carry all this away when you leave Egypt.
