1 Un viss Israēla bērnu pulks devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otra mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes.
2 Un viss Israēla bērnu pulks kurnēja tuksnesī pret Mozu un pret Aronu.
3 Israēla bērni teica viņiem: „Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat j likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.
4 Bet tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm, bet tauta lai iziet un ik dienas lai salasa dienas tiesu, jo Es viņu pārbaudīšu, vai tā izpildīs manas pavēles, vai ne.
5 Un notiks sestajā dienā, kad to sagatavos, ka tas, ko tie atnesīs, divkāršosies, salīdzinot ar to, ko tie dien dienā salasījuši.“
6 Un Mozus un Arons runāja uz visiem Israēla bērniem: „Šovakar jūs atzīsit, ka tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes.
7 Un rīt jūs redzēsit tā Kunga godību, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret to Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?“
8 Un Mozus sacīja: „Kad tas Kungs dos jums vakarā gaļu un rītā maizi ēst, līdz būsit paēduši, tad tas būs tāpēc, ka tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret to Kungu.“
9 Un Mozus un Arons sacīja visai Israēla bērnu saimei: „Tuvojieties tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu.“
10 Un notika, kamēr Arons vēl uzrunāja Israēla bērnu draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un, lūk, tā Kunga godība kļuva redzama mākonī.
11 Un tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams:
12 „Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Saki viņiem tā: „Ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet rītā Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.“
13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta, visapkārt nometnei, bija rasa.
14 Un kad rasas kārta sāka nozust, tad, lūk, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga vieia kā sarma tik smalka virs zemes.
15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: „Man hu? kas tas ir,“ jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: „Tā ir tā maize, ko tas Kungs jums par barību ir devis.
16 Sī ir Vina pavēle: „Salasiet no tās ikviens pēc savas ēstgribas, gomeru skaitot uz galvas, pēc jūsu dvēseļu skaita; lai katrs ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī.“
17 Un Israēla bērni tā arī darīja, viņi salasīja cits vairāk, cits mazāk.
18 Bet, kad tie pārmēroja ar gomeru, tad nebija pārmērīgi daudz tam, kas papilnam bija salasījis, un arī pamaz salasījušam nepietrūka; jo katrs bija salasījis tik, cik varēja apēst.
19 Un Mozus sacīja: „Lai neviens neko neatlicina no tā līdz rītam.“
20 Bet tie neklausīja Mozum, un ļaudis atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi un cēlās smaka, un Mozus noskaitās uz viņiem.
21 Tā tie to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas spēja ēst, bet tikko saulīte iesila, tā tas izkusa.
22 Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomerus uz katru, tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum.
23 Un viņš tiem teica: „Tā ir tas Kungs pavēlējis; rit ir sabats, sabats tam Kungam ir svēts; ko jūs esat nodomājuši cept, to izcepiet; ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet rītdienai.“
24 Un tie to uzglabāja sev nākamai dienai, kā Mozus bija pavēlējis, un tas neoda, un tārpi tanī neradās.
25 Tad Mozus sacīja: „Ediet to, šodien ir sabats; šī diena pieder tam Kungam; šodien jūs laukā neko neatradīsit.
26 Sešās dienās jūs to salasiet, bet septītā diena ir sabats, tanī nekā nebūs.“
27 Un notika, ka septītajā dienā daži no ļaudīm izgāja, lai lasītu, bet tie neko neatrada.
28 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi jūs liegsities turēt manus norādījumus un manu bauslību?
29 Redziet, tādēļ ka tas Kungs jums ir devis sabatu, Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā pajumtē, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu mītni.“
30 Tā tauta dusēja septītajā dienā.
31 Bet Israēla nams sauca to vielu „Manna.“ Tā bija baltakā koriandra koka sēkliņas un pēc garšas kā medū cepti plāceņi.
32 Un Mozus sacīja: „Tā ir pavēlējis tas Kungs: piepildiet vienu gomeru ar to, lai to saglabātu nākamajām audzēm, lai tās redz to maizi, ar kādu Es esmu jūs tuksnesī paēdinājis, kad Es liku jums iziet no Ēģiptes zemes.“
33 Un Mozus sacīja Aronam: „Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un novieto to tā Kunga priekšā, lai tā tur glabātos bērnu bērniem.“
34 Kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā arī Arons to nolika glabāšanai liecības priekšā.
35 Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, kamēr pienāca pie Kānaāna robežām.
36 Bet gomera ir desmitā daļa no ēfas.
The Lord Sends Food from Heaven
1 On the fifteenth day of the second month after the Israelites had escaped from Egypt, they left Elim and started through the western edge of the Sinai Desert in the direction of Mount Sinai. 2 There in the desert they started complaining to Moses and Aaron, 3 “We wish the Lord had killed us in Egypt. When we lived there, we could at least sit down and eat all the bread and meat we wanted. But you have brought us out here into this desert, where we are going to starve.”
4 The Lord said to Moses, “I will send bread down from heaven like rain. Tell the people to go out each day and gather only enough for that day. That's how I will see if they obey me. 5 But on the sixth day of each week they must gather and cook twice as much.”
6 Moses and Aaron told the people, “This evening you will know that the Lord was the one who rescued you from Egypt. 7 And in the morning you will see his glorious power, because he has heard your complaints against him. Why should you grumble to us? Who are we?”
8 Then Moses continued, “You will know it is the Lord when he gives you meat each evening and more than enough bread each morning. He is really the one you are complaining about, not us—we are nobodies—but the Lord has heard your complaints.”
9 Moses turned to Aaron and said, “Bring the people together, because the Lord has heard their complaints.”
10 Aaron was speaking to them, when everyone looked out toward the desert and saw the bright glory of the Lord in a cloud. 11 The Lord said to Moses, 12 “I have heard my people complain. Now tell them that each evening they will have meat and each morning they will have more than enough bread. Then they will know that I am the Lord their God.”
13 That evening a lot of quails came and landed everywhere in the camp, and the next morning dew covered the ground. 14 After the dew had gone, the desert was covered with thin flakes that looked like frost. 15 The people had never seen anything like this, and they started asking each other, “What is it?”
Moses answered, “This is the bread that the Lord has given you to eat. 16 And he orders you to gather about two liters for each person in your family—that should be more than enough.”
17 They did as they were told. Some gathered more and some gathered less. 18 Everyone had exactly what they needed, just the right amount.
19 Moses told them not to keep any overnight. 20 Some of them disobeyed, but the next morning what they kept was stinking and full of worms, and Moses was angry.
21 Each morning everyone gathered as much as they needed, and in the heat of the day the rest melted. 22 However, on the sixth day of the week, everyone gathered enough to have four liters, instead of two. When the leaders reported this to Moses, 23 he told them that the Lord had said, “Tomorrow is the Sabbath, a sacred day of rest in honor of me. So gather all you want to bake or boil, and make sure you save enough for tomorrow.”
24 The people obeyed, and the next morning the food smelled fine and had no worms. 25 “You may eat the food,” Moses said. “Today is the Sabbath in honor of the Lord, and there won't be any of this food on the ground today. 26 You will find it there for the first six days of the week, but not on the Sabbath.”
27 A few of the Israelites did go out to look for some, but there was none. 28 Then the Lord said, “Moses, how long will you people keep disobeying my laws and teachings? 29 Remember that I was the one who gave you the Sabbath. That's why on the sixth day I provide enough bread for two days. Everyone is to stay home and rest on the Sabbath.” 30 And so they rested on the Sabbath.
31 The Israelites called the bread manna. It was white like coriander seed and delicious as wafers made with honey. 32 Moses told the people that the Lord had said, “Store up two liters of this manna, because I want future generations to see the food I gave you during the time you were in the desert after I rescued you from Egypt.”
33 Then Moses told Aaron, “Put some manna in a jar and store it in the place of worship for future generations to see.”
34 Aaron followed the Lord's instructions and put the manna in front of the sacred chest for safekeeping. 35-36 The Israelites ate manna for 40 years, before they came to the border of Canaan that was a settled land.
