1 „Klausies, Israēl, tu šodien celsies pāri Jardānai, lai uzvarētu tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, tāpat arī lielas un līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas,
2 Liela un gapa auguma tautu Ēnaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: „Kas gan var pastāvēt Ēnaka bērnu priekšā?“
3 Un tu šodien atzīsi, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir tas pats, kas iet tavā priekšā kā rijēja uguns: Viņš tos iznīcinās un nospiedīs ceļos tavā priekšā, ka tu varēsi tos izdzīt un steigšus tos iznīcināsi, kā tas Kungs tev to ir sacījis.
4 Kad nu tas Kungs, tavs Dievs, tos dzīs ārā tev pa priekšu, tad nedomā pats savā prātā un nesaki: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju, bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā.
5 Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tevis labā, lai apstiprinātu to vārdu, ko tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.
6 Tad nu zini, ka tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod par īpašumu šo auglīgo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta.
7 Piemini un neaizmirsti, ka tu to Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojisj sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs esat bijuši nepaklausīgi un pat pretojušies tam Kungam.
8 Jau pie Horeba jūs aizdevāt tam Kungam lielas dusmas, un tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs iznīcināt.
9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes nedz arī dzēris ūdeni.
10 Tad tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, un uz kupām bija visi tie vārdi, ko tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta.
11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes,
12 Tad tas Kungs man sacīja: „Celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīzi vien ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un sev darinājuši lietu elka tēlu.“
13 Vēl tas Kungs runāja ar mani, sacīdams: „Es esmu novērojis šo tautu, un, redzi, tā ir nepakļāvīga tauta.
14 Laid mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir.“
15 Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas divas derības plāksnes bija man abās rokās,
16 Un es skatījos, un, redzi, jūs bijāt nogrēkojušies pret to Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa attēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko tas Kungs bija jums pavēlējis iet.
17 Tad es sagrābu abas akmens plāksnes, izlaidu tās no savām rokām, nosviedu zemē un sasitu jūsu acu priekšā.
18 Pēc tam es nometos tā Kunga priekšā kā iepriekš—četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā to Kungu sakaitinādami;
19 Jo es baiļojos par dusmām tin bardzību, ko tas Kungs turēja uz jums, gribēdams jūs iznīcināt; bet tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja.
20 Un tas Kungs ari ļoti dusmojās uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, bet es tai laikā iestājos ar lūgšanām arī par Āronu.
21 Bet jūsu grēku darbu, teļa attēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, to es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, kamēr tas palika par putekļiem; un šos putekļus es iemetu strautā, kas tek no kalna.
22 Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kārību Kapiem jūs to Kungu bijāt apkaitinājuši;
23 Un kad tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: „Dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis!“ —arī tad jūs turējāties pretī tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un ne-klausījāt Viņa balsij.
24 Jūs esat bijuši kurnētāji pret to Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu!
25 Kad es nu gulēju tā Kunga priekšā pie zemes, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, kur es biju nometies, tāpēc ka tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs iznīcināšot,
26 Tad es pielūdzu to Kungu un sacīju: „Ak Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē šo savu tautu un savu īpašumu, ko Tu pats ar savu lielo varu esi izglābis un kufu Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes!
27 Piemini savus kalpus—Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu, un neuzlūko viņu stūrgalvību nedz arī viņu bezdievību un viņu grēku darbus,
28 Lai tā zeme, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: „Tas nebija tā Kunga spēkos, lai tos ievestu tai zemē, ko Viņš pats tiem bija ar vārdiem solījis, un tādēļ ka Viņš tos bija ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt!“
29 Bet tie taču ir tava tauta un tavs īpašums, ktņu Tu pats esi izvedis ar savu lielo spēku un ar savu izstiepto elkoni.“
Why the Lord Will Help Israel
Moses said:
1 Israel, listen to me! You will soon cross the Jordan River and go into the land to force out the nations that live there. They are more powerful than you are, and the walls around their cities reach to the sky. 2 Some of these nations are descendants of the Anakim. You know how tall and strong they are, and you've heard that no one can defeat them in battle. 3 But the Lord your God has promised to go ahead of you, like a raging fire burning everything in its path. So when you attack your enemies, it will be easy for you to destroy them and take their land.
4-6 After the Lord helps you wipe out these nations and conquer their land, don't think he did it because you are such good people. You aren't good—you are stubborn! No, the Lord is going to help you, because the nations that live there are evil, and because he wants to keep the promise he made to your ancestors Abraham, Isaac, and Jacob.
When Israel Made an Idol
(Exodus 32)Moses said to Israel:
7 Don't ever forget how you kept rebelling and making the Lord angry the whole time you were in the desert. You rebelled from the day you left Egypt until the day you arrived here.
8 At Mount Sinai you made the Lord so angry that he was going to destroy you. 9-11 It happened during those 40 days and nights that I was on the mountain, without anything to eat or drink. He had told me to come up there so he could give me the agreement he made with us. And this agreement was actually the same Ten Commandments he had announced to you when he spoke from the fire on the mountain. The Lord had written them on two flat stones with his own hand. But after giving me the two stones, 12 he said:
Moses, hurry down the mountain to those people you led out of Egypt. They have already disobeyed me and committed the terrible sin of making an idol.
13 I've been watching the Israelites, and I've seen how stubborn and rebellious they are. 14 So don't try to stop me! I am going to wipe them out, and no one on earth will remember they ever lived. Then I will let your descendants become an even bigger and more powerful nation than Israel.
Moses said:
15 Fire was raging on the mountaintop as I went back down, carrying the two stones with the commandments on them. 16 I saw how quickly you had sinned and disobeyed the Lord your God. There you were, worshiping the metal idol you had made in the shape of a calf. 17 So I threw down the two stones and smashed them before your very eyes.
18-20 I bowed down at the place of worship and prayed to the Lord, without eating or drinking for 40 days and nights. You had committed a terrible sin by making that idol, and the Lord hated what you had done. He was angry enough to destroy all of you and Aaron as well. So I prayed for you and Aaron as I had done before, and this time the Lord answered my prayers.
21 It was a sin for you to make that idol, so I threw it into the fire to melt it down. Then I took the lump of gold, ground it into powder, and threw the powder into the stream flowing down the mountain.
22 You also made the Lord angry when you were staying at Taberah, at Massah, and at Kibroth-Hattaavah. 23 Then at Kadesh-Barnea the Lord said, “I am giving you the land, so go ahead and take it!” But since you didn't trust the Lord, you rebelled and disobeyed his command. 24 In fact, you've rebelled against the Lord for as long as he has known you.
25 After you had made the idol in the shape of a calf, the Lord said he was going to destroy you. So I lay face down in front of the Lord for 40 days and nights 26 and prayed:
Our Lord, please don't wipe out your people. You used your great power to rescue them from Egypt and to make them your very own. 27 Israel's ancestors Abraham, Isaac, and Jacob obeyed you faithfully. Think about them, and not about Israel's stubbornness, evil, and sin. 28 If you destroy your people, the Egyptians will say, “The Lord promised to give Israel land, but he wasn't powerful enough to keep his promise. In fact, he hated them so much that he took them into the desert and killed them.” 29 But you, our Lord, chose the people of Israel to be your own, and with your mighty power you rescued them from Egypt.
