1 Un Mozus sasaukdams sapulcināja visu Israēlu un tiem sacīja:
2 „Jūs visu esat redzējuši, ko tas Kungs jūsu acu priekšā ir darījis Ēģiptes zemē faraonam un visiem viņa kalpiem un visai viņa zemei,
3 Tāpat arī lielos Viņa varas pierādījumus, ko tu pats ar savām acīm esi redzējis, ir lielās zīmes, ir vareni lielos brīnuma darbus.
4 Un tomēr tas Kungs jums nav devis tādu sirdsprātu, ka jūs to būtu sapratuši, nedz tādas acis, ka jūs būtu varējuši to saskatīt, nedz tādas ausis, ka jūs būtu varējuši sadzirdēt, līdz pat šai dienai.
5 Es jums esmu licis četrdesmit gadus staigāt tuksnesī; jūsu drēbes nav uz jūsu augumiem pārvērtušās nelietojamās skrandās, un tavas sandales vēl nav izirušas tavās kājās;
6 Maizi jūs netikāt ēduši nedz arī tikāt dzēruši vīnu, nedz stiprus dzērienus, lai jūs atzītu, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.
7 Un kad jūs atnācāt šinī vietā, tad Sichons, Hešbonas ķēniņš, un Ogs, Basanas ķēniņš, devās mums pretī, lai kafotu, bet mēs tos sakāvām,
8 Un mēs ieņēmām viņu zemes un tās iedevām īpašumā Rūbena un Gada ciltīm un Manases pusciltij.
9 Tad nu sargājiet šos derības vārdus, tos pildīdami, lai jums viss jo labi veiktos, ko vien jūs darīsit!
10 Jūs visi esat šodien nostājušies tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jūsu vadītāji, —jūsu cilšu vecākie, jūsu vecaji, jūsu ierēdņi, —visi Israēla vīri,
11 Jūsu bērni, jūsu sievas un tavs svešinieks, kas ir tavas nometnes vidū, sākot no tava malkas cirtēja līdz tavam ūdens smēlējam,
12 Lai tu stātos ar to Kungu, savu Dievu, derībā un ar zvērestu apstipri-nātu šo savienību, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi šodien noslēdzis,
13 Ka Viņš tevi šodien ieceļ par savu tautu un ka Viņš pats grib būt tev par Dievu, kā Viņš to tev ir apsolījis un ar zvērestu apstiprinājis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.
14 Taču ne ar jums vien es slēdzu šo derību un šo savienību,
15 Bet tiklab ar jums, kas šodien šeit kopā ar mums stāvat tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā arī ar tiem, kas šodien šeit ar mums kopā nestāv.
16 Jūs taču paši zināt, ka mēs esam dzīvojuši Ēģiptes zemē un ka mēs esam izvirzījušies cauri visām tām tautām, kujru zemes jūs esat šķērsojuši,
17 Un jūs esat redzējuši viņu riebekļus un elkus no koka un akmens, ari no sudraba un zelta, kas viņiem bija.
18 Lai nebūtu jūsu vidū ne vīra, ne sievas, ne ģints, ne cilts, kas šodien savā sirdī un ar paša prātu novērstos no tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu un kalpotu šo tautu dieviem; lai jūsu vidū nebūtu nevienas dzīvas saknes, kas nes indīgus un rūgtus augļus!
19 Un lai nenotiek tā, ka, šos lāstu vārdus dzirdot, kāds savā sirdī sevi tur par svētīgu un saka: „Man tomēr klāsies labi, kaut arī es staigātu pēc sava nepielaidīgā sirds prāta!“ Jo tas novestu pie tā, ka bojā būtu jāiet ir tai zemei, kas ir tikusi apūdeņota, kā arī tai, kas ir sausa.
20 Tādam cilvēkam gan tas Kungs negribēs piedot, bet pret tādu gan tūliņ gaiši uzliesmos tā Kunga dusmas un barguma degsme, un visi lāsti, kas ierakstīti šinī grāmatā, gulsies uz viņu, un tas Kungs izdzēsīs viņa vārdu no pasaules.
21 Un tas Kungs viņu izcels kā vispilnīgāko ļaunuma iemiesojumu visu Israēla cilšu vidū, saskaņā ar visiem derības lāstiem, kas ierakstīti šinī bauslības grāmatā.
22 Bet nākamās paaudzes, jūsu bērnu un tālāko pēcnācēju ciltis, un arī svešinieki, kas atnāks no tālas zemes, sacīs, redzēdami šīs zemes mocības un sērgas, ar kādām tas Kungs šo zemi ir piemeklējis,
23 Ka visa viņu zeme ir sērs un sāls, izdegusi vieta; tur nesēj, jo tur nezeļ, un tur arī neizdīgst nekāds zaļums, jo tā zeme ir postaša, gluži kā Sodoma un Gomora, Ādama un Ceboima, kuras tas Kungs pilnīgi izpostīja savās dusmās un bardzībā,
24 Un tad visas tautas jautās: „Kapēc tas Kungs šai zemei tā ir darījis? Kāds pamats šīm lielām un karstām dusmām?“
25 Un tad atbildēs: „Tas ir sods, tāpēc ka tie ir atmetuši tā Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko Viņš bija ar tiem noslēdzis, kad Viņš tos izveda no Ēģiptes zemes,
26 Un tagad tie ir aizgājuši un citiem dieviem kalpojuši un tos pielūguši, to priekšā mezdamies ar vaigu pie zemes, dievus, ko viņi nepazina, un kujus Viņš nem neblija piešķīris.
27 Tāpēc tā Kunga dusmas ir iedegušās pret šo zemi, un tāpēc viņš licis nākt pār to visiem šiem lāstiem, kas ir ierakstīti šinī grāmatā.
28 Un tas Kungs tos ir izstūmis savās dusmās un bardzībā un ar lielu īgnumu no viņu zemes, un Viņš tos ir pārsviedis kādā citā zemē, kā tas vēl šodien ir.
29 Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem; tās domātas mūžībai, un lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.“
The Agreement in Moab
1 So Moses finished telling the Israelites what they had to do in order to keep the agreement the Lord was making with them in Moab, which was in addition to the one the Lord had made with them at Mount Sinai.
The Third Speech: Israel Must Keep Its Agreement with the Lord
The Lord Is Your God
2-3 Moses called the nation of Israel together and told them:
When you were in Egypt, you saw the Lord perform great miracles that caused trouble for the king, his officials, and everyone else in the country. 4-6 He has even told you, “For 40 years I, the Lord, led you through the desert, but your clothes and your sandals didn't wear out, and I gave you special food. I did these things so you would realize that I am your God.”
But the Lord must give you a change of heart before you truly understand what you have seen and heard.
7 When we first camped here, King Sihon of Heshbon and King Og of Bashan attacked, but we defeated them. 8 Then we captured their land and divided it among the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh.
Keep the Agreement
Moses said:
9 Israel, the Lord has made an agreement with you, and if you keep your part, you will be successful in everything you do. 10-12 Today everyone in our nation is standing here in the Lord's presence, including leaders and officials, parents and children, and even those foreigners who cut wood and carry water for us. We are at this place of worship to promise that we will keep our part of the agreement with the Lord our God.
13-15 In this agreement, the Lord promised that you would be his people and that he would be your God. He first made this promise to your ancestors Abraham, Isaac, and Jacob, and today the Lord is making this same promise to you. But it isn't just for you; it is also for your descendants.
16-17 When we lived in Egypt, you saw the Egyptians worship disgusting idols of wood, stone, silver, and gold. Then as we traveled through other nations, you saw those people worship other disgusting idols. 18 So make sure that everyone in your tribe remains faithful to the Lord and never starts worshiping gods of other nations.
If even one of you worships idols, you will be like the root of a plant that produces bitter, poisonous fruit. 19 You may be an Israelite and know all about the Lord's agreement with us, but he won't bless you if you rebel against him. You may think you can get away with it, but you will cause the rest of Israel to be punished along with you. 20-21 The Lord will be furious, and instead of forgiving you, he will separate you from the other tribes. Then he will destroy you, by piling on you all the curses in The Book of God's Law, and you will be forgotten forever.
22 The Lord will strike your country with diseases and disasters. Your descendants and foreigners from distant countries will see that your land 23 has become a scorching desert of salt and sulfur, where nothing is planted, nothing sprouts, and nothing grows. It will be as lifeless as the land around the cities of Sodom, Gomorrah, Admah, and Zeboiim, after the Lord became angry and destroyed them.
24 People from other nations will ask, “Why did the Lord destroy this country? Why was he so furious?”
25 And they will be given this answer:
Our ancestors worshiped the Lord, but after he brought them out of Egypt and made an agreement with them, they rejected the agreement 26 and decided to worship gods that had never helped them. The Lord had forbidden Israel to worship these gods, 27-28 and so he became furious and punished the land with all the curses in The Book of God's Law. Then he pulled up Israel by the roots and tossed them into a foreign country, where they still are today.
29 The Lord our God hasn't explained the present or the future, but he has commanded us to obey the laws he gave to us and our descendants.
