1 „Tad mēs pagriezāmies un gājām pa Niedru jūras ceļu uz tuksnesi, kā tas Kungs bija man pavēlējis, un klejojām apkārt ilgu laiku ap Seīra kalniem.
2 Un tas Kungs runāja ar mani, sacīdams:
3 „Jūs esat pietiekami ilgi klaiņojuši ap šiem kalniem; griezieties pret ziemeļiem.
4 Un tautai pavēli, sacīdams: Jūs iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi,
5 Ka jūs ar tiem nesākat karot, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platumu, kur varētu nostāties, jo Es esmu piešķīris Seīra kalnus Ēzava bērnu īpašumā.
6 Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, lai jums būtu ko ēst, arī ūdeni pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko nodzerties;
7 Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos pasākumos, Viņš zina tavas gaitas šinī lielajā tuksnesī; šos četrdesmit gadus tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; tev nekā nav trūcis.“
8 Un tā mēs gājām, atstatu turēdamies pa gabalu no saviem brāļiem, Ēzava bērniem, kas dzīvoja Seīra kalnos, un atstatu no Arābas, to neskarot, sākot no Elatas un Ecion-Gebera, un pagriezušies virzījāmies uz priekšu pa Moāba klajuma ceļu.
9 Tad tas Kungs man sacīja: „Nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu.“
10 Senāk tur ir dzīvojuši emieši, liela, stipra un augumā gara tauta kā ēnakieši.
11 Arī tie tapa kā ēnakieši par refajiešiem turēti, bet moābieši tos sauc par emiešiem.
12 Un Seīrā senāk dzīvoja horieši; bet Ēzava pēcnācēji tos izdzina, viņus izdeldējuši un apmezdamies uz dzīvi viņu vietā, tāpat kā Israēls ir darījis tanī zemē, kas tam bija iemantojama, ko tas Kungs viņam bija devis.
13 Un nu tagad celieties ar skubu Zeredas upei pāri! Un mēs pārcēlāmies pār Zeredas upi.
14 Tad nu laika sprīdis, cik ilgi esam gājuši no Kadeš-Bameas, līdz kamēr esam pārgājuši pār Zeredas upi, bija trīsdesmit astoņi gadi, tiekāms visa karavīru audze bija gājusi bojā tuksnesī, kā tas Kungs to bija, uz tiem zīmējoties, ar zvērestu apsolījis.
15 Savukārt arī tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldējot no nometņu laužu vidus līdz pēdējam vīram.
16 Un kad visi karavīri ļaužu starpā bija izmiruši un gājuši bojā,
17 Tad tas Kungs man sacīja, teikdams:
18 „Tu šodien pāriesi Moāba robežu pie Aras,
19 Un tu nonāksi amoniešu tuvumā, bet nenodari tiem nekādu pārestību un tiem neuzbrūc: no Amona bērnu zemes Es tev neko neļaušu iegūt, jo Es to esmu piešķīris Lata bērniem par īpašumu.“ —
20 Arī šo dēvē par refajiešu jeb milžu zemi, jo tur pirms amoniešiem esot mituši refajieši, bet amonieši tos sauc zamzumiešu vārdā.
21 Tā ir liela tauta, un skaitā to ir daudz, tie ir gara auguma kā ēnakieši, bet tas Kungs tos iznīcināja: amonieši viņus pakļāva sev un apmetās uz dzīvi viņu vietā.
22 Tāpat Viņš to bija darījis ari ar Ezava bērniem, kuj-i dzīvoja Seīra kalnā, un, kuriem ienākot, Viņš iznīcināja horiešus; to vietā viņi dzīvo vēl šodien.
23 Arī avieši, kas dzīvoja ar vaļņiem iežogotās telšu nometnēs līdz pat Gazai, tika iznīcināti: viņus sakāva kaftorieši, kas bija cēlušies no Kaftoras un apmetās uz dzīvi viņu vietā. —
24 „Celieties, ejiet un brieniet pāri Arnonas upei! Redziet, Es nododu jūsu rokā amorieti Sichonu, Hešbonas ķēniņu, un viņa zemi; iekaro, pakļauj to, brūc tam virsū!
25 Un Es šodien sākšu no tevis iedvest bailes un izbīšanos visām tautām, kas zem debesīm; lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, būtu uztraukumā un tavā priekšā drebētu!“
26 Tad es sūtīju vēsmešus no Kedmotas tuksneša pie Sichona, Hešbonas ķēniņa, ar sekojošu miera vēstījumu:
27 „Ļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs iesim pa ceļu vien un nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi.
28 Pārdodi mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, un pārdodi mums par naudu ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iziet cauri,
29 Kā man ir ļāvuši Ēzava pēcnācēji, kas Seīrā, un Moāba bērni, kas dzīvo Arā, pirms mēs pārejam pāri Jardānai, iedami uz to zemi, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.“
30 Bet Sichons, Hešbonas ķēniņš, nevēlējās mums dot atļauju šķērsot savu zemi, jo tas Kungs, tavs Dievs, bija apcietinājis viņa prātu, un bija ar nolūku tā sirdi darījis nepiekāpīgu, lai viņš to nodotu tavās rokās, kā tas tagad arī ir noticis.
31 Un tas Kungs man sacīja: „Redzi, Es esmu jau sācis tev nodot Sichonu un viņa zemi; stājies pie tās pakļaušanas, lai varētu to ieņemt!“
32 Tad Sichons devās mums pretī, viņš, ar visu savu karotāju saimi, lai ar mums karotu pie Jachcas,
33 Bet tas Kungs, mūsu Dievs, to nodeva mūsu varā, un mēs to akāvām, viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu.
34 Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas un tās pilnīgi izpostījām; mēs nogalinājām visus pilsētas vīriešus un sievietes un mazos bērnus; mēs neatstājām dzīvu pat nevienu izbēgušo;
35 Tikai lopus mēs sev paņēmām un salaupītās mantas no pilsētām, ko ieņēmām,
36 Sākot ar Aroēru, kas atrodas Amonas upes krastā, un tām pilsētām, kas vispārīgi upes krastā, līdz Gileādai nebija nevienas pilsētas, kas mums būtu palikusi neieņemama, kas būtu varējusi mums pretī turēties, jo tas Kungs, mūsu Dievs, bija mums visu nodevis mūsu varā.
37 Tikai vienīgi Amona bērnu zemi tu atstāji neskartu, netuvodamies nedz Jabokas upes krastiem, nedz pilsētām kalnos, nedz kādai citai vietai, ko tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis aiztikt.“ —
1 We spent many years wandering around outside the hill country of Seir, 2 until the Lord said:
Moses, 3 Israel has wandered in these hills long enough. Turn and go north. 4 And give the people these orders: “Be very careful, because you will soon go through the land that belongs to your relatives, the descendants of Esau. They are afraid of you, 5 but don't start a war with them. I have given them the hill country of Seir, so I won't give any of it to you, not even enough to set a foot on. 6 And as you go through their land, you will have to buy food and water from them.”
7 The Lord has helped us and taken care of us during the past 40 years that we have been in this huge desert. We've had everything we needed, and the Lord has blessed us and made us successful in whatever we have done.
8 We went past the territory that belonged to our relatives, the descendants of Esau. We followed Arabah Road that starts in the south at Elath and Ezion-Geber, then we turned onto the desert road that leads to Moab.
9 The Lord told me, “Don't try to start a war with Moab. Leave them alone, because I gave the land of Ar to them, and I will not let you have any of it.”
Tribes That Lived near Canaan
10 Before the Lord gave the Moabites their land, a large and powerful tribe lived there. They were the Emim, and they were as tall as the Anakim. 11 The Moabites called them Emim, though others sometimes used the name Rephaim for both the Anakim and the Emim.
12 The Horites used to live in Seir, but the Edomites took over that region. They killed many of the Horites and forced the rest of them to leave, just as Israel did to the people in the land that the Lord gave them.
Israel Crossed the Zered Gorge
Moses said to Israel:
13 When we came to the Zered Gorge along the southern border of Moab, the Lord told us to cross the gorge into Moab, and we did. 14 This was 38 years after we left Kadesh-Barnea, and by that time all the men who had been in the army at Kadesh-Barnea had died, just as the Lord had said they would. 15-16 The Lord kept getting rid of them until finally none of them were left.
17 Then the Lord told me, 18 “Moses, now go past the town of Ar and cross Moab's northern border 19 into Ammon. But don't start a war with the Ammonites. I gave them their land, and I won't give any of it to Israel.”
More Nations That Lived near Canaan
20 Before the Ammonites conquered the land that the Lord had given them, some of the Rephaim used to live there, although the Ammonites called them Zamzummim. 21 The Zamzummim were a large and powerful tribe and were as tall as the Anakim. But the Lord helped the Ammonites, and they killed many of the Zamzummim and forced the rest to leave. Then the Ammonites settled there. 22 The Lord helped them as he had helped the Edomites, who killed many of the Horites in Seir and forced the rest to leave before settling there themselves.
23 A group called the Avvim used to live in villages as far south as Gaza, but the Philistines killed them and settled on their land.
Israel Crossed the Arnon Gorge
Moses said:
24 After we went through Ammon, the Lord told us:
Israel, pack up your possessions, take down your tents, and cross the Arnon River gorge. The territory of the Amorite King Sihon of Heshbon lies on the other side of the river, but I now give you his land. So attack and take it! 25 Today I will start making all other nations afraid of you. They will tremble with fear when anyone mentions you, and they will be terrified when you show up.
The Defeat of King Sihon of Heshbon
(Numbers 21.21-30)Moses said to Israel:
26 After we had crossed the Arnon and had set up camp in the Kedemoth Desert, I sent messengers to King Sihon of Heshbon, telling him that his nation and ours could be at peace. I said:
27 Please let Israel go across your country. We will walk straight through, without turning off the road. 28-29 You can even sell us food and water, and we will pay with silver. We need to reach the Jordan River and cross it, because the Lord our God is giving us the land on the west side. The Edomites and Moabites have already let us cross their land. Please let us cross your land as well.
30-31 But Sihon refused to let us go across his country, because the Lord made him stubborn and eager to fight us. The Lord told me, “I am going to help you defeat Sihon and take his land, so attack him!”
32 We met Sihon and his army in battle at Jahaz, 33 and the Lord our God helped us defeat them. We killed Sihon, his sons, and everyone else in his army. 34 Then we captured and destroyed every town in Sihon's kingdom, killing everyone, 35 but keeping the livestock and everything else of value. 36 The Lord helped us capture every town from the Arnon River gorge north to the boundary of Gilead, including the town of Aroer on the edge of the gorge and the town in the middle of the gorge.
37 However, we stayed away from all the Ammonite towns, both in the hill country and near the Jabbok River, just as the Lord had commanded.
