1 Un Dāvids jautāja: „Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula piederīgiem? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!“
2 Un tur Saula namā bija kāds kalps, un viņa vārds bija Ciba. Tas tika aicināts Dāvida priekšā, un ķēniņš viņam jautāja: „Vai tu esi Ciba?“ Un viņš atbildēja: „Jā, tavs kalps!“
3 Un ķēniņš tālāk jautāja: „Vai nav vēl kāds no Saula nama piederīgiem, kam es lai vēl parādu Dieva žēlastību!“ Tad Ciba atbildēja ķēniņam: „Tomēr, vēl dzīvo Jonatāna dēls, kas ir tizls uz abām kājām.“
4 Kad nu ķēniņš viņam jautāja: „Kur viņš ir,“ tad Ciba ķēniņam atbildēja: „Redzi, viņš atrodas Macbira, Amiēla dēla, namā Lodebarā.“
5 Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja turp ļaudis un lika to atvest no Machīra, Amiēla dēla, nama no Lodebaras.
6 Kad nu Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida, tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu goddevību. Un Dāvids sacīja: „Mefibošet!“ Un viņš atbildēja: „Redzi, še ir tavs kalps!“
7 Un Dāvids viņam sacīja: „Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs maizi ēst pastāvīgi pie mana galda.“
8 Un viņš noliecās ar savu seju pie zemes un sacīja: „Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam sunim!“
9 Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: „Visu, kas piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga dēlanl.
10 Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, ir tu pats, ir tavi dēli, ir tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda.“ Bet Cibam bija piecpa-dsmit dēli un divdesmit kalpi.
11 Un Ciba sacīja ķēniņam: „Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēl savam kalpam, to tavs kalps darīs.“ Tā Mefi-bošets ēda pie Dāvida galda, it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem—prinčiem.
12 Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Micha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam.
13 Un Mefibošets pats dzīvoja Jeruzālemē, jo viņš pastāvīgi ēda pie ķēniņa galda. Bet viņš bija tizls uz abām kājām.
David Is Kind to Mephibosheth
1 One day, David thought, “I wonder if any of Saul's family are still alive. If they are, I will be kind to them, because I made a promise to Jonathan.” 2 David called in Ziba, one of the servants of Saul's family. David said, “So you are Ziba.”
“Yes, Your Majesty, I am.”
3 David asked, “Are any of Saul's family still alive? If there are, I want to be kind to them.”
Ziba answered, “One of Jonathan's sons is still alive, but he can't walk.”
4 “Where is he?” David asked.
Ziba replied, “He lives in Lo-Debar with Machir the son of Ammiel.”
5-6 David sent some servants to bring Jonathan's son from Lo-Debar. His name was Mephibosheth, and he was the grandson of Saul. He came to David and knelt down.
David asked, “Are you Mephibosheth?”
“Yes, I am, Your Majesty.”
7 David said, “Don't be afraid. I'll be kind to you because Jonathan was your father. I'm going to give you back the land that belonged to your grandfather Saul. Besides that, you will always eat with me at my table.”
8 Mephibosheth knelt down again and said, “Why should you care about me? I'm worth no more than a dead dog.”
9 David called in Ziba, Saul's chief servant, and told him, “Since Mephibosheth is Saul's grandson, I've given him back everything that belonged to your master Saul and his family. 10 You and your 15 sons and 20 servants will work for Mephibosheth. You will farm his land and bring in his crops, so that Saul's family and servants will have food. But Mephibosheth will always eat with me at my table.”
11-13 Ziba replied, “Your Majesty, I will do exactly what you tell me to do.” So Ziba's family and servants worked for Mephibosheth.
Mephibosheth was lame, but he lived in Jerusalem and ate at David's table, just like one of David's own sons. And he had a young son of his own, named Mica.
