1 Kad nu Joābs, Cerujas dēls, sāka nomanīt, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,
2 Tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: „Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā,
3 Un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus un vēl citus vārdus.“ Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.
4 Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un, locīdamās līdz zemei, apliecināja viņam savu goddevību un tad izsaucās: „Palīdzi man, ak ķēniņ!“
5 Kad nu ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: „Ak vai, es jau esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!
6 Un tad vēl, —tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu.
7 Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: Izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kupu viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo manti-nieku iznīcināt! Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!“
8 Tad ķēniņš sacīja tai sievai: „Ej uz savām mājām, es tevis labā došu rīko-jumu!“
9 Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: „Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz manis un uz manas dzimtas! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!“
10 Tad ķēniņš sacīja: „Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis: tas turpmāk tad tevi vairs neskumdinās!“
11 Bet viņa sacīja: „Ak, ķēniņ, piemini jel to Kungu, savu Dievu, un asins atriebēji lai nepavairo slepkavošanu un lai tie nenomaitā manu dēlu!“ Tad viņš sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!“
12 Tad šī sieva sacīja: „Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?“ Un viņš sacīja: „Runā!“
13 Un tad sieva sacīja: „Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.
14 Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kufu nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.
15 Un tagad, lūk, tas ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: Es runāšu ar ķēniņu, varbūt, ka ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu.
16 Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva mantinieku vidus.
17 Tāpēc tava kalpone domāja: Lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa ir labu, ir ļaunu; un tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!“
18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: „Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!“ Un sieva atbildēja: „Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!“
19 Un ķēniņš jautāja: „Vai Joāba roka nav darbojusies līdz visā šinī lietā?“ Tad sieva atbildēja un sacīja: „Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus.
20 Lai lietai piešķirtu citādu izskatu, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.“
21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: „Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!“
22 Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš noliecās ar savu seju līdz zemei un vēlēja ķēniņam laimes; un tad Joābs izsaucās: „Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acis žēlastību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!“
23 Un Joābs cēlās, un gāja uz Gešūru, un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
24 Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!“ Un Absaloms, palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja.
25 Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzi-nājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.
26 Un kad viņš savu galvu apcirpa, —un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas, —tad viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.
27 Un Absalomam pavisam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija loti skaista izskata sieviete.
28 Un Absaloms nodzīvoja Jeruzā-lemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.
29 Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt.
30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: „Redziet, Joāba tīruma piegriezums ir līdzās manējiem, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!“ Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.
31 Tad Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: „Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni sadedzinājuši manu tīrumu?“
32 Un Absaloms atbildēja Joābam: „Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: Atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: Kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu pašam labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet tagad, vai nu man redzēt ķēniņa vaigu, vai, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!“
33 Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.
1 Joab knew that David couldn't stop thinking about Absalom, 2-3 and he sent someone to bring in the wise woman who lived in Tekoa. Joab told her, “Put on funeral clothes and don't use any makeup. Go to the king and pretend you have spent a long time mourning the death of a loved one.” Then he told her what to say.
4 The woman from Tekoa went to David. She bowed very low and said, “Your Majesty, please help me!”
5 David asked, “What's the matter?”
She replied:
My husband is dead, and I'm a widow. 6 I had two sons, but they got into a fight out in a field where there was no one to pull them apart, and one of them killed the other. 7 Now all of my relatives have come to me and said, “Hand over your son! We're going to put him to death for killing his brother.” But what they really want is to get rid of him, so they can take over our land.
Please don't let them put out my only flame of hope! There won't be anyone left on this earth to carry on my husband's name.
8 “Go on home,” David told her. “I'll take care of this matter for you.”
9 The woman said, “I hope your decision doesn't cause any problems for you. But if it does, you can blame me.”
10 He said, “If anyone gives you trouble, bring them to me, and it won't happen again!”
11 “Please,” she replied, “swear by the Lord your God that no one will be allowed to kill my son!”
He said, “I swear by the living Lord that no one will touch even a hair on his head!”
12 Then she asked, “Your Majesty, may I say something?”
“Yes,” he answered.
13 The woman said:
Haven't you been hurting God's people? Your own son had to leave the country. And when you judged in my favor, it was the same as admitting that you should have let him come back. 14 We each must die and disappear like water poured out on the ground. But God doesn't take our lives. Instead, he figures out ways of bringing us back when we run away.
15 Your Majesty, I came here to tell you about my problem, because I was afraid of what someone might do to me. I decided to come to you, because I thought you could help. 16 In fact, I knew that you would listen and save my son and me from those who want to take the land that God gave us.
17 I can rest easy now that you have given your decision. You know the difference between right and wrong just like an angel of God, and I pray that the Lord your God will be with you.
18 Then David said to the woman, “Now I'm going to ask you a question, and don't try to hide the truth!”
The woman replied, “Please go ahead, Your Majesty.”
19 David asked, “Did Joab put you up to this?”
The woman answered, “Your Majesty, I swear by your life that no one can hide the truth from you. Yes, Joab did tell me what to say, 20 but only to show you the other side of this problem. You must be as wise as the angel of God to know everything that goes on in this country.”
21 David turned to Joab and said, “It seems that I have already given my decision. Go and bring Absalom back.”
22 Joab bowed very low and said, “Your Majesty, I thank you for giving your permission. It shows that you approve of me.”
23 Joab went to Geshur to get Absalom. But when they came back to Jerusalem, 24 David told Joab, “I don't want to see my son Absalom. Tell him to stay away from me.” So Absalom went to his own house without seeing his father.
Absalom Was Handsome
25 No one in all Israel was as handsome and well-built as Absalom. 26 His hair grew so thick and heavy that when he got it cut once a year, it weighed over two kilograms.
27 Absalom had three sons. He also had a daughter named Tamar, who grew up to be very beautiful.
Absalom Finally Sees David
28 Absalom lived in Jerusalem for two years without seeing his father. 29 He wanted Joab to talk to David for him. So one day he sent a message asking Joab to come over, but Joab refused. Absalom sent another message, but Joab still refused. 30 Finally, Absalom told his servants, “Joab's barley field is right next to mine. Go set it on fire!” And they did.
31 Joab went to Absalom's house and demanded, “Why did your servants set my field on fire?”
32 Absalom answered, “You didn't pay any attention when I sent for you. I want you to ask my father why he told me to come back from Geshur. I was better off there. I want to see my father now! If I'm guilty, let him kill me.”
33 Joab went to David and told him what Absalom had said. David sent for Absalom, and Absalom came. He bowed very low, and David leaned over and kissed him.
