1 Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā,
2 Tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bijā saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga.
3 Un Dāvids tam sacīja: „No kurienes tu nāc?“ Un tas viņam atbildēja: „Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes.“
4 Tad Dāvids viņam sacīja: „Kā tur iet? Lūdzu pastāsti man!“ Un tas teica: „Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši; arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši.“
5 Un Dāvids vēl prasīja šim jaunek lim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: „Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?“
6 Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: „Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un, redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa—un, redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū.
7 Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: Lūk, še es esmu!
8 Un tad viņš man jautāja: Kas tu tāds esi? Un es viņam atbildēju: Es esmu amaleķietis.
9 Un viņš man sacīja: Nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība vēl ir līdz šim pašam laikam manī.
10 Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam.“
11 Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa.
12 Un tie sēroja un raudāja un gavēja līdz vakaram—par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par tā Kunga tautu un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena.
13 Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: „No kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu kāda še piemitīga amalekieša dēls.“
14 Tad Dāvids viņam vaicāja: „Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?“
15 Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: „Nāc šurp! Nokauj viņu!“ Tad tas tam cirta, ka tas nomira.
16 Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: „Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: Es esmu nogalinājis tā Kunga svaidīto.“
17 Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu
18 Un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem—Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā:
19 „Tavs krāšņums, ak Israēl, ir krius tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi!
20 Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē!
21 Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus—lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, ari Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu.
22 Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens.
23 Sauls un Jonatāns, —tik mīlami un dārgi, —dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas!
24 Ak Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem!
25 Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns!
26 Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība!
27 Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!“
David Finds Out about Saul's Death
1 Saul was dead.
Meanwhile, David had defeated the Amalekites and returned to Ziklag. 2 Three days later, a soldier came from Saul's army. His clothes were torn, and dirt was on his head. He went to David and knelt down in front of him.
3 David asked, “Where did you come from?”
The man answered, “From Israel's army. I barely escaped with my life.”
4 “Who won the battle?” David asked.
The man said, “Our army turned and ran, but many were wounded and died. Even King Saul and his son Jonathan are dead.”
5 David asked, “How do you know Saul and Jonathan are dead?”
6 The young man replied:
I was on Mount Gilboa and saw King Saul leaning on his spear. The enemy's war chariots and cavalry were closing in on him. 7 When he turned around and saw me, he called me over. I went and asked what he wanted.
8 Saul asked me, “Who are you?”
“An Amalekite,” I answered.
9 Then he said, “Kill me! I'm dying, and I'm in terrible pain.”
10 So I killed him. I knew he was too badly wounded to live much longer. Then I took his crown and his arm-band, and I brought them to you, Your Majesty. Here they are.
11 At once, David and his soldiers tore their clothes in sorrow. 12 They cried all day long and would not eat anything. Everyone was sad because Saul, his son Jonathan, and many of the Lord's people had been killed in the battle.
13 David asked the young man, “Where is your home?”
The man replied, “My father is an Amalekite, but we live in Israel.”
14-16 David said to him, “Why weren't you afraid to kill the Lord's chosen king? And you even told what you did. It's your own fault that you're going to die!”
Then David told one of his soldiers, “Come here and kill this man!”
David Sings in Memory of Saul
17 David sang a song in memory of Saul and Jonathan, 18 and he ordered his men to teach the song to everyone in Judah. He called it “The Song of the Bow,” and it can be found in The Book of Jashar. This is the song:
19 Israel, your famous hero
lies dead on the hills,
and your mighty warriors
have fallen!
20 Don't tell it in Gath
or spread the news
on the streets of Ashkelon.
The godless Philistine women
will be happy
and jump for joy.
21 Don't let dew or rain fall
on the hills of Gilboa.
Don't let its fields
grow offerings for God.
There the warriors' shields
were smeared with mud,
and Saul's own shield
was left unpolished.
22 The arrows of Jonathan struck,
and warriors died.
The sword of Saul cut
the enemy apart.
23 It was easy to love Saul
and Jonathan.
Together in life,
together in death,
they were faster than eagles
and stronger than lions.
24 Women of Israel, cry for Saul.
He brought you fine red cloth
and jewelry made of gold.
25 Our warriors have fallen
in the heat of battle,
and Jonathan lies dead
on the hills of Gilboa.
26 Jonathan, I miss you most!
I loved you
like a brother.
You were truly loyal to me,
more faithful than a wife
to her husband.
27 Our warriors have fallen,
and their weapons
are destroyed.
