1 Un Naāmans bija Aramas ķēniņa kafaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs.
2 No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes līdzi atveduši mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naāmana sievai.
3 Viņa sacīja savai pavēlniecei: „Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības!“
4 Tad Naāmans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: „Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes.“
5 Tad Aramas ķēniņš sacīja: „Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam.“ Un tas devās ceļā un paņēma līdz savās rokās desmit talcntus sudraba un seši tūkstoš seķeļus zelta, kā ari desmit kārtas svētku drēbju.
6 Viņš ari nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kuļra skanēja tā: „Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naāmanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības.“
7 Kad nu Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: „Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!“
8 Bet kad Elīsa, šis Dieva vīrs, to dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: „Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis, un lai tas atzīst, ka vēl patiesi ir kāds pravietis Israēlā!“
9 Un tā Naāmans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā.
10 Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: „Ej un mazgājies septiņas reizes Jardānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!“
11 Bet Naāmans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: „Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā, un stāvēs manā priekšā, un piesauks tā Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.
12 Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?“ Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns.
13 Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: „Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Kāpēc nu ne, kad tas tev ir tikai sacījis: Mazgājies, tad to kļūsi šķīsts!“
14 Kad nu viņš nobrauca pie Jardānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.
15 Tad viņš griezās atpakaļ ar visu savu pavadoņu pulku pie Dieva vīra, un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: „Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē kā vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem kādu dāvanu no sava kalpa!“
16 Bet Elīsa atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu:“ Un viņš tam uzstājās, lai ņem, bet tas liedzās.
17 Tad Naāmans sacīja: „Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kjravas zemes, jo tavs kalps vairs turp-māk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi tam Kungam.
18 Un vienā lietā lai tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un ar savu vaigu mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templi ar savu vaigu pie zemes, tad, ka es metos zemē, to lai tas Kungs piedod tavam kalpam!“
19 Un viņš tam atbildēja: „Ej ar mieru!“
20 Kad nu viņš no tā bija aizgājis mazu ceļa gabalu, tad Gehazis, Dieva vīra Elīsas kalps, domāja: „Redzi, mans kungs ir šo aramieti Naāmanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis! Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa!“
21 Tā Gehazis steidzās Naāmanam nopakaļ. Kad nu tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: „Vai viss labi?“
22 Viņš atbildēja: „Jā! Ir labi, bet mans kungs ir tikai mani sūtījis un licis tev pateikt: „Redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Ēfraima kalniem; iedod man viņiem par labu talentu sudraba un divas kārtas svētku drēbju!“
23 Un Naemans atbildēja: „Dari man to prieku, lūdzams, un ņem divus talentus!“ Un viņš tam ar varu tos uzspieda un iesaiņoja divus talentus divos maisiņos un turklāt arī divas kārtas svētku drēbju, un lika to visu diviem saviem puišiem panest viņam pa priekšu.
24 Bet kad tas bija nonācis pie pakalna, tad viņš to ņēma no viņu rokām, nolika namā un atlaida tos vīrus, ka tie aizgāja.
25 Bet kad viņš pats aizgāja un nostājās sava kunga priekšā, tad Elīsa tam sacīja: „No kurienes tu nāc, Gehazi?“ Un viņš atbildēja: „Tavs kalps nekur nav bijis.“
26 Tad Elīsa viņam sacīja: „Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas virs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu n drēbes, eļļas kokus un vīna kalnus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones?
27 Tāpēc Naāmana spitālība pklips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!“ Un tad Gehazis aizgāja projām no viņa spitālīgs, balts kā sniegs.
Elisha Heals Naaman
1 Naaman was the commander of the Syrian army. The Lord had helped him and his troops defeat their enemies, so the king of Syria respected Naaman very much. Naaman was a brave soldier, but he had leprosy.
2 One day while the Syrian troops were raiding Israel, they captured a girl, and she became a servant of Naaman's wife. 3 Some time later the girl said, “If your husband Naaman would go to the prophet in Samaria, he would be cured of his leprosy.”
4 When Naaman told the king what the girl had said, 5 the king replied, “Go ahead! I will give you a letter to take to the king of Israel.”
Naaman left and took along 30,000 pieces of silver, 6,000 pieces of gold, and 10 new outfits. 6 He also carried the letter to the king of Israel. It said, “I am sending my servant Naaman to you. Would you cure him of his leprosy?”
7 When the king of Israel read the letter, he tore his clothes in fear and shouted, “That Syrian king believes I can cure this man of leprosy! Does he think I'm God with power over life and death? He must be trying to pick a fight with me.”
8 As soon as Elisha the prophet heard what had happened, he sent the Israelite king this message: “Why are you so afraid? Send the man to me, so that he will know there is a prophet in Israel.”
9 Naaman left with his horses and chariots and stopped at the door of Elisha's house. 10 Elisha sent someone outside to say to him, “Go wash seven times in the Jordan River. Then you'll be completely cured.”
11 But Naaman stormed off, grumbling, “Why couldn't he come out and talk to me? I thought for sure he would stand in front of me and pray to the Lord his God, then wave his hand over my skin and cure me. 12 What about the Abana River or the Pharpar River? Those rivers in Damascus are just as good as any river in Israel. I could have washed in them and been cured.”
13 His servants went over to him and said, “Sir, if the prophet had told you to do something difficult, you would have done it. So why don't you do what he said? Go wash and be cured.”
14 Naaman walked down to the Jordan; he waded out into the water and stooped down in it seven times, just as Elisha had told him. At once, he was cured, and his skin became as smooth as a child's.
15 Naaman and his officials went back to Elisha. Naaman stood in front of him and announced, “Now I know that the God of Israel is the only God in the whole world. Sir, would you please accept a gift from me?”
16 “I am a servant of the living Lord,” Elisha answered, “and I swear that I will not take anything from you.”
Naaman kept begging, but Elisha kept refusing. 17 Finally Naaman said, “If you won't accept a gift, then please let me take home as much soil as two mules can pull in a wagon. Sir, from now on I will offer sacrifices only to the Lord. 18 But I pray that the Lord will forgive me when I go into the temple of the god Rimmon and bow down there with the king of Syria.”
19 “Go on home, and don't worry about that,” Elisha replied. Then Naaman left.
Elisha Places a Curse on Gehazi
After Naaman had gone only a short distance, 20 Gehazi said to himself, “Elisha let that Syrian off too easy. He should have taken Naaman's gift. I swear by the living Lord that I will talk to Naaman myself and get something from him.” 21 So he hurried after Naaman.
When Naaman saw Gehazi running after him, he got out of his chariot to meet him. Naaman asked, “Is everything all right?”
22 “Yes,” Gehazi answered. “But my master has sent me to tell you about two young prophets from the hills of Ephraim. They came asking for help, and now Elisha wants to know if you would give them 3,000 pieces of silver and some new clothes?”
23 “Sure,” Naaman replied. “But why don't you take twice that amount of silver?” He convinced Gehazi to take it all, then put the silver in two bags. He handed the bags and the clothes to his two servants, and they carried them for Gehazi.
24 When they reached the hill where Gehazi lived, he took the bags from the servants and placed them in his house, then sent the men away. After they had gone, 25 Gehazi went in and stood in front of Elisha, who asked, “Gehazi, where have you been?”
“Nowhere, sir,” Gehazi answered.
26 Elisha asked, “Don't you know that my spirit was there when Naaman got out of his chariot to talk with you? Gehazi, you have no right to accept money or clothes, olive orchards or vineyards, sheep or cattle, or servants. 27 Because of what you've done, Naaman's leprosy will now be on you and your descendants forever!”
Suddenly, Gehazi's skin became white with leprosy, and he left.
