1 Bet pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uzcēlis tā Kunga namu un savu namu,
2 Tad Salamans no jauna nocietināja tās pilsētas, ko Hūrāms no savējām bija piešķīris Salamanam, un viņš tur novietoja Israēla bērnus.
3 Pēc tam Salamans devās uz Hamat-Cobu un to iekaroja.
4 Un viņš nocietināja tuksnesī Tadmoru un visas pārējās noliktavu pilsētas, ko viņš Hamatā bija dibinājis.
5 Un viņš izveidoja Kalna un Lejas Bet-Horonu par stiprām pilsētām ar mūriem, vārtiem un vārtu aizšaujamiem,
6 Tāpat ari Baālatu un visas noliktavu pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas kapa ratu pilsētas, visas jātnieku pilsētas un vispār visas iekarotās pilsētas, ko Salamans bija iekarojis. Viņš vēlējās uzcelt it visas celtnes gan Jeruzālemē, gan Libanonā, gan ari visā viņa ķēniņa varai pakļautajā zemē, kādas viņš bija paredzējis.
7 Un visus saglabājušos ļaudis, kas bija atlikušies no hetiešiem, no amoriešiem, no ferisiešiem, no heviešiem un no jebusiešiem, kūpi nebija Israēla izcelsmes,
8 Bet kūpi bija šo iezemiešu dēli, ko tie bija atstājuši kā pēcnācējus aiz sevis šinī zemē, un kupus Israēla bērni nebija paspējuši pilnīgi pieveikt, —tos Salamans pārvērta par klaušu darbu darītājiem, kādi vēl līdz pat šai dienai viņi ir palikuši.
9 Bet no Israēla dēliem Salamans nevienu nepadarīja par kalpu savos spaidu darbos, bet tie kalpoja kapaspēkā kā kapavīri, kā virsnieki un kā pavēlnieki pār viņa kapa ratiem un pār viņa jātniekiem.
10 Un virsuzraugu skaits, kas bija ķēniņam Salamanam, bija divi simti piecdesmit; viņu pienākums bija uzrau-dzīt tautu tās darbos.
11 Un faraona meitas dzīvokli Salamans pārvietoja no Dāvida pilsētas augšup tajā namā, ko viņš viņai bija uzcēlis, jo viņš teica tā; „Nevienai manai sievai nebūs dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo tās ir svētas vietas, kopš tajās ir novietots tā Kunga šķirsts.“
12 Tad Salamans upurēja tam Kungam dedzināmos upupus uz tā Kunga altāpa, ko viņš bija uzcēlis svētnīcas priekšā,
13 Upurēdams ikkatru dienu savu tiesu, kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un jauna mēness svētkos un noteiktās svētku sanāksmēs trīs reizes gadā: neraudzētās maizes svētkos, nedēļas svētkos un lieveņu svētkos.
14 Un viņš izveidoja pēc sava tēva Dāvida parauga noteiktu secību, kādā bija jāveic savi pienākumi atsevišķām priestepu un tāpat arī Ievītu nodaļām saskaņā ar ikvienas dienas kārtējām prasībām, lai Ievīti skandinātu savas slavas dziesmas tam Kungam un palī-dzētu priestepiem; tāpat viņš noteica atsevišķu vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles.
15 Un nevienā vietā viņi neatkāpās no ķēniņa rīkojumiem par priestepiem un Ievītiem vai arī par mantnīcām.
16 Tādā veidā īstenojās, ko Salamans bija pasācis ar tā Kunga nama pamata likšanu un novedis līdz tā Kunga nama galīgam laimīgam nobeigumam.
17 Tad Salamans devās uz Ecion-Geberu un uz Elatu jeb Elotu, kas atradās jūpas malā Ēdoma zemē.
18 Bet Hūrāms viņam nosūtīja ar savu kalpu starpniecību kuģus un ļaudis, kas labi pazina jflpu. Viņi devās kopā ar Salamana kalpiem uz Of īru, atveda no turienes četri simti piecdesmit talentus zelta un to nodeva ķēniņam Salamanam.
Other Things Solomon Did
(1 Kings 9.10-28)1 It took 20 years for the Lord's temple and Solomon's palace to be built. 2 After that, Solomon had his workers rebuild the towns that Hiram had given him. Then Solomon sent Israelites to live in those towns.
3 Solomon attacked and captured the town of Hamath-Zobah. 4 He ordered his workers to build the town of Tadmor in the desert and some towns in Hamath where he could keep his supplies. 5 He strengthened Upper Beth-Horon and Lower Beth-Horon by adding walls and gates that could be locked. 6 He did the same thing to the town of Baalath and to the cities where he kept supplies, chariots, and horses. Solomon ordered his workers to build whatever he wanted in Jerusalem, Lebanon, and anywhere else in his kingdom.
7-9 Solomon did not force the Israelites to do his work. Instead, they were his soldiers, officers, army commanders, and cavalry troops. But he did make slaves of the Hittites, Amorites, Perizzites, Hivites, and Jebusites who were living in Israel. These were the descendants of those foreigners the Israelites did not destroy, and they remained Israel's slaves.
10 Solomon appointed 250 officers to be in charge of his workers.
11 Solomon's wife, the daughter of the king of Egypt, moved from the part of Jerusalem called David's City to her new palace that Solomon had built. The sacred chest had been kept in David's City, which made his palace sacred, and so Solomon's wife could no longer live there.
12 Solomon offered sacrifices to the Lord on the altar he had built in front of the temple porch. 13 He followed the requirements that Moses had given for sacrifices offered on the Sabbath, on the first day of each month, the Festival of Thin Bread, the Harvest Festival, and the Festival of Shelters.
14 Solomon then assigned the priests and the Levites their duties at the temple, and he followed the instructions that his father, the man of God, had given him. Some of the Levites were to lead music and help the priests in their duties, and others were to guard the temple gates 15 and the storage rooms. The priests and Levites followed these instructions exactly.
16 Everything Solomon had planned to do was now finished—from the laying of the temple's foundation to its completion.
17 Solomon went to Ezion-Geber and Eloth, two Edomite towns on the Red Sea. 18 Hiram sent him ships and some of his experienced sailors. They went with Solomon's own sailors to the country of Ophir and brought back more than 15 tons of gold for Solomon.
