1 Josijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija astoņi gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu.
2 Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi.
3 Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem.
4 Un viņa acu priekšā tika nolauzti altāri baāliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja ašēras, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upupus.
5 Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi.
6 Tāpat ari Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām—un visapkārt pa viņu posta vietām—
7 Viņš nopostīja altārus, nocirta ašēras un elku koku tēlus un sadauzīja tos gabalos; viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi; tad viņš atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
8 Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, kad viņš bija šķīstījis ir zemi, ir svētnīcu, viņš sūtīja Šafanu, Acaljas dēlu, un Maāseju, pilsētas priekšnieku, un Joachu, Joahaza dēlu, valsts padomnieku, lai tie uzkoptu un savestu kārtībā tā Kunga, sava Dieva, namu.
9 Kad nu viņi nāca pie augstā priestera Hilkijas, tad viņi nodeva viņam naudu, kas bija ienākusi Dieva namā un ko bija savākuši leviti, kas bija durvju sargi, —ir no Manases puses, ir no Ēfraima, ir no visa atlikušā Israēla, ir no visas Jūdas un Benjamīna cilts, ir no Jeruzālemes iedzīvotājiem.
10 Un tie to atkal nodeva darba uzņēmējiem, kuri bija iecelti par pār-raugiem pār tā Kunga namu; tie to nodeva strādniekiem, kas bija nodarbināti gar tā Kunga namu, lai to uzpostu un uzkoptu,
11 Proti, amatniekiem un namdariem, lai pirktu apcirstus akmeņus un kokus, ko varēja izlietot sijām un baļķiem tiem namiem, ko Jūdas ķēniņi bija aizlaiduši postā.
12 Un šie vīri darīja savu darbu uzticīgi un apzinīgi; viņu uzraugi bija Jahats un Obadja, Ievīti no Merārija cilts, un Zacharja un Mešullāms no Kehata dēliem; tie uzraudzīja darbu, un itin visi Ievīti prata spēlēt uz dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumentiem,
13 Un tie bija uzraugi pār nastu nesējiem un pārziņi pār visiem darba darītājiem, lai arī kāds tas būtu, un no Ievītu vidus bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi.
14 Un kad viņi to naudu izņēma, kas bija ienākusi tā Kunga namā, tad priesteris Hilkija atrada tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota ar Mozus starpniecību.
15 Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā!“ un Hilkija iedeva šo grāmatu Šafanam.
16 Bet rakstvedis Šafans devās pie ķēniņa un nodeva ziņojumu ķēniņam, pie tam vēl sacīdams: „Visu, ko vien tu biji uzdevis savu kalpu rokām, to viņi ir veikuši.
17 Viņi ir izbēruši naudu, kas atradās tā Kunga namā, un to devuši ir darba uzraugiem, ir strādniekiem.“
18 Tad rakstvedis Šafans sacīja ķēniņam, paziņodams: „Priesteris Hilkija man ir iedevis grāmatu.“ Un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā.
19 Un notika, kad ķēniņš bija dzirdējis bauslības vārdus, tad viņš saplēsa gabalos savas drēbes.
20 Un ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahikāmam, Šafana dēlam, un Abdonam, Michas dēlam, un rakstvedim Šafanam, un Asajam, ķēniņa paša apkalpotājam, sacīdams:
21 „Ejiet un vaicājiet to Kungu manis un visu labā, kas vēl ir atlikuši Israēlā un Jūdā, par šīs grāmatas vārdiem, kas ir atrasta, jo tā Kunga dusmu kvēlei, kas iedegusies pār mums, ir jābūt jo lielai, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši tā Kunga vārdu nedz arī to visu tā izpildījuši, kā tas viss šinī grāmatā ir ierakstīts!“
22 Tad Hilkija un tie vīri, kup bija ķēniņa sūtīti, nogāja pie pravietes Huldas, drēbju noliktavas sarga Šaluma sievas, kas pats bija Tokhata dēla Hasras dēls, bet viņa pati dzīvoja Jeruzālemē pilsētas otrā iecirknī, un viņi to uzrunāja, izstāstīdami savu uzdevumu.
23 Un viņa tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Sakiet tam vīram, kas jūs pie manis ir sūtījis:
24 Tā saka tas Kungs: Redzi, Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, —visus tos lāstus, kup ir rakstīti tanī grāmatā, ko viņi ir skaļi lasījuši Jūdas ķēniņam priekšā,
25 Tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upupis kvēpinājuši citiem dieviem, manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc ari Es izliešu sava barguma izplūdumu pār šo vietu un sava barguma degsmi nenoslāpēšu!
26 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis, lai vaicātu to Kungu, viņam sakiet tā: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kupus tu esi dzirdējis:
27 Tādēļ ka tava sirds ir mīksta un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams šos Viņa draudus pret šo vietu un pret tās iedzīvotājiem, un tu pats esi pazemojies manā priekšā, esi saplēsis drēbes un esi raudājis mana vaiga priekšā, tāpēc Es esmu tevi paklausījis! —Tāds ir tā Kunga pasludinājums.
28 Redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu arī pats tiksi pievienots mierā saviem mirušajiem, un tavas acis neskatīs visu to postu, kādam Es likšu nākt pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem“. Kad nu viņi nonesa šo vēsti ķēniņam,
29 Tad ķēniņš izsūtīja ziņu un sapulcināja visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos.
30 Un ķēniņš devās augšup tā Kunga namā, un kopā ar viņu gāja visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, tāpat arī priesteri, Ievīti un it visa tauta, sākot ar lielo un beidzot ar mazo, un viņš, tiem visiem to dzirdot, skaļi cēla priekšā visus tās derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta tā Kunga namā.
31 Un ķēniņš stāvēja savā paaugstinājumā, un viņš slēdza derību tā Kunga priekšā, solīdamies sekot tam Kungam un sargāt Viņa baušļus, Viņa liecības un Viņa nolikumus ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli, lai piepildītu derības vārdus, kādi bija rakstīti šinī grāmatā.
32 Un viņš panāca, ka visi tie, kas atradās Jeruzālemē un Benjamīnā, to arī apņēmās; un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja tā, kā derība ar Dievu, viņu tēvu Dievu, noteica.
33 Un Josija izdeldēja visas elku kalpības negantības visās zemēs, kas piederēja Israēla bērniem, un viņš panāca, ka itin visi tie, kas atradās Jeruzālemē, kalpoja tam Kungam, savam Dievam. Un visu viņa mūža dienu, kamēr Josija dzīvoja, tie nemitējās sekot tam Kungam, savam tēvu Dievam.
King Josiah of Judah
(2 Kings 22.12 2)1 Josiah was 8 years old when he became king of Judah, and he ruled 31 years from Jerusalem. 2 He followed the example of his ancestor David and always obeyed the Lord.
Josiah Stops the Worship of Foreign Gods
(2 Kings 23.4-20)3 When Josiah was only 16 years old he began worshiping God, just as his ancestor David had done. Then, 4 years later, he decided to destroy the local shrines in Judah and Jerusalem, as well as the sacred poles for worshiping the goddess Asherah and the idols of foreign gods. 4 He watched as the altars for the worship of the god Baal were torn down, and as the nearby incense altars were smashed. The Asherah poles, the idols, and the stone images were also smashed, and the pieces were scattered over the graves of their worshipers. 5 Josiah then had the bones of the pagan priests burned on the altars.
And so Josiah got rid of the worship of foreign gods in Judah and Jerusalem. 6 He did the same things in the towns and ruined villages in the territories of West Manasseh, Ephraim, and Simeon, as far as the border of Naphtali. 7 Everywhere in the northern kingdom of Israel, Josiah tore down pagan altars and Asherah poles; he crushed idols to dust and smashed incense altars.
Then Josiah went back to Jerusalem.
Hilkiah Finds The Book of God's Law
(2 Kings 22.3-20)8 In the eighteenth year of Josiah's rule in Judah, after he had removed all the sinful things from the land and from the Lord's temple, he sent three of his officials to repair the temple. They were Shaphan son of Azaliah, Governor Maaseiah of Jerusalem, and Joah son of Joahaz, who kept the government records.
9 These three men went to Hilkiah the high priest. They gave him the money that the Levite guards had collected from the people of West Manasseh, Ephraim, and the rest of Israel, as well as those living in Judah, Benjamin, and Jerusalem. 10 Then the money was turned over to the men who supervised the repairs to the temple. They used some of it to pay the workers, 11 and they gave the rest of it to the carpenters and builders, who used it to buy the stone and wood they needed to repair the other buildings that Judah's kings had not taken care of.
12 The workers were honest, and their supervisors were Jahath and Obadiah from the Levite clan of Merari, and Zechariah and Meshullam from the Levite clan of Kohath. Other Levites, who were all skilled musicians, 13 were in charge of carrying supplies and supervising the workers. Other Levites were appointed to stand guard around the temple.
14 While the money was being given to these supervisors, Hilkiah found the book that contained the laws that the Lord had given to Moses. 15 Hilkiah handed the book to Shaphan the official and said, “Look what I found here in the temple—The Book of God's Law.”
16 Shaphan took the book to Josiah and reported, “Your officials are doing everything you wanted. 17 They have collected the money from the temple and have given it to the men supervising the repairs. 18 But there's something else, Your Majesty. The priest Hilkiah gave me this book.” Then Shaphan read it aloud.
19 When Josiah heard what was in The Book of God's Law, he tore his clothes in sorrow. 20 At once he called together Hilkiah, Shaphan, Ahikam son of Shaphan, Abdon son of Micah, and his own servant Asaiah. He said, 21 “The Lord must be furious with me and everyone else in Israel and Judah, because our ancestors did not obey the laws written in this book. Go find out what the Lord wants us to do.”
22 Hilkiah and the four other men left at once and went to talk with Huldah the prophet. Her husband was Shallum, who was in charge of the king's clothes. Huldah lived in the northern part of Jerusalem, and when they met in her home, 23 she said:
You were sent here by King Josiah, and this is what the Lord God of Israel says to him: 24 “Josiah, I am the Lord! And I intend to punish this country and everyone in it, just as this book says. 25 The people of Judah and Israel have rejected me. They have offered sacrifices to foreign gods and have worshiped their own idols. I can't stand it any longer. I am furious.
26-27 “Josiah, listen to what I am going to do. I noticed how sad you were when you heard that this country and its people would be completely wiped out. You even tore your clothes in sorrow, and I heard you cry. 28 So before I destroy this place, I will let you die in peace.”
The men left and reported to Josiah what Huldah had said.
Josiah Reads The Book of God's Law
(2 Kings 23.1-3)29 King Josiah called together the leaders of Judah and Jerusalem. 30 Then he went to the Lord's temple, together with all the people of Judah and Jerusalem, the priests, and the Levites.
Finally, when everybody was there, he read aloud The Book of God's Law that had been found in the temple.
31 After Josiah had finished reading, he stood in the place reserved for the king. He promised in the Lord's name to faithfully obey the Lord and to follow his laws and teachings that were written in the book. 32 Then he asked the people of Jerusalem and Benjamin to make that same promise and to obey the God their ancestors had worshiped.
33 Josiah destroyed all the idols in the territories of Israel, and he commanded everyone in Israel to worship only the Lord God. The people did not turn away from the Lord God of their ancestors for the rest of Josiah's rule as king.
