1 Tad visa Jūdas tauta izraudzīja Usiju, lai gan viņam tolaik bija tikai sešpadsmit gadi, un viņi viņu cēla par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā.
2 Viņš uzcēla Ēlatu jeb Ēlotu un pievienoja to atkal atpakaļ pie Jūdas, pēc tam kad ķēniņš bija apgūlies pie saviem tēviem.
3 Kļūstot par ķēniņu, Usijam bija sešpadsmit gadi, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jecholja, no Jeruzālemes.
4 Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acis, gluži tāpat, kā to viņa tēvs Amacja bija darījis.
5 Viņš turējās pie Dieva, kamēr dzīvs bija Zacharja, kas viņam skaidroja Dieva prātu, un kamēr viņš meklēja to Kungu, Dievs lika viņam zelt.
6 Un viņš devās uzbrukumā un karoja pret filistiešiem un nopostīja Gātas mūri un Jabnes mūri, tāpat ari Asdodas mūri. Un viņš uzcēla ap Asdodu un filistiešu zemē stipras pilsētas.
7 Un Dievs viņam palīdzēja cīņā pret filistiešiem un pret arabiem, kufi dzīvoja Gur-Baālā, un pret mehumešiem.
8 Un ari amonieši deva Usijam nodevas, un viņa slava izplatījās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš bija kļuvis pārlieku varens.
9 Un Usija uzcēla Jeruzālemē nocietinājumu torņus pie Stūra vārtiem, pie Ielejas vārtiem un pie mūpi suņiem un nocietināja tos.
10 Viņš uzcēla ari nocietinājuma torņus līdzenumā un ierīkoja daudz ūdens tvertņu, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki kā ielejā, tā ari zāļainā līdzenumā, un viņam bija arāji un vīna dārznieki kalnos un auglīgos laukos, tāpēc kā viņš mīlēja zemes darbu.
11 Un Usijam bija apmācīts un karam sagatavots karaspēks, kas karā gāja sakārtojumā pēc nodaļām, cik tālu tas bija rakstveža Jehiēla un pārvaldnieka Maāseja iesaukts un apmācīts ķēniņa virspavēlnieka Hananjas vadībā.
12 Un viss cīņai derīgā un varonīgā karaspēka ģimeņu priekšnieku kopskaits bija divi tūkstoši seši simti vīru liels.
13 Un zem viņu pavēles atradās karavīru pulki ar trīs simti septiņi tūkstoši pieci simtiem karotāju, kas bija pilni izcila spēka, lai vestu karu un lai sniegtu ķēniņam palīdzību pret ienaidniekiem.
14 Un Usija lika sagādāt visam karaspēkam vieglos vairogus, šķēpus, bruņu cepures, bruņu kreklus, lokus un metamos lingu akmeņus.
15 Viņš uzstatīja arī Jeruzālemē gudru lietpratēju izdomātas šaujamās ierīces, kuras varēja novietot uz apcietinājuma torņiem un uz stūriem, lai varētu šaut kā ar bultām, tā arī ar lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens.
16 Bet kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret to Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri.
17 Bet viņam sekoja priesteris Azarja, kufu pavadīja astoņdesmit tā Kunga priesteri, kas visi bija izcili vīri.
18 Un tie nostājās pret ķēniņu Usiju un sacīja viņam: „Tas tev, Usija, neklājas—nest tam Kungam kvēpināmo upuri, bet gan tikai priesteriem, Arona dēliem, kas ir iesvētīti, —viņiem pienākas nest kvēpināmo upuri. Atstāj svēto vietu, jo tu esi izdarījis pārkāpumu un ar to tu neesi sev ieguvis pagodinājumu Dieva, tā Kunga, priekšā!“
19 Tad Usija apskaitās, un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ar ko kvēpināt; bet kad nu viņš savas dusmas izgāza pret priesteriem, tad viņa pierē izsitās spitālība visu priesteru priekšā tā Kunga namā, stāvot kvēpināmā altāra priekšā.
20 Un kad nu augstais priesteris Azarja un visi priesteri pagriezās ar vaigu pret viņu un viņu uzlūkoja, —tad redzi, spitālība bija saskatāma viņa pierē, un tie viņu ar skubu izveda no turienes ārā. Arī viņš pats steidzās iziet, jo tas Kungs bija viņu sitis.
21 Tā ķēniņš Usija bija spitālīgs līdz savai nāves dienai, un, spitālīgs būdams, viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotāms pārvaldīja ķēniņa namu un bija soģis zemes iedzīvotājiem.
22 Un kas vēl ir par Usiju stāstāms no sākuma līdz beigām, to ir uzrakstījis pravietis Jesaja, Amoca dēls.
23 Un kad nu Usija apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka pie viņa tēviem klajā laukā, pie ķēniņa kapenēm, jo tie sacīja: „Viņš ir spitālīgs!“ Un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
King Uzziah of Judah
(2 Kings 14.212 222 15.1-7)1-3 After the death of King Amaziah, the people of Judah crowned his son Uzziah king, even though he was only 16 at the time. Uzziah ruled 52 years from Jerusalem, the hometown of his mother Jecoliah. During his rule, he recaptured and rebuilt the town of Elath.
4 He obeyed the Lord by doing right, as his father Amaziah had done. 5 Zechariah was Uzziah's advisor and taught him to obey God. And so, as long as Zechariah was alive, Uzziah was faithful to God, and God made him successful.
6 While Uzziah was king, he started a war against the Philistines. He smashed the walls of the cities of Gath, Jabneh, and Ashdod, then rebuilt towns around Ashdod and in other parts of Philistia. 7 God helped him defeat the Philistines, the Arabs living in Gur-Baal, and the Meunites. 8 Even the Ammonites paid taxes to Uzziah. He became very powerful, and people who lived as far away as Egypt heard about him.
9 In Jerusalem, Uzziah built fortified towers at the Corner Gate, the Valley Gate, and the place where the city wall turned inward. 10 He also built defense towers out in the desert.
He owned such a large herd of livestock in the western foothills and in the flatlands, that he had cisterns dug there to catch the rainwater. He loved farming, so he had crops and vineyards planted in the hill country wherever there was fertile soil, and he hired farmers to take care of them.
11 Uzziah's army was always ready for battle. Jeiel and Maaseiah were the officers who kept track of the number of soldiers, and these two men were under the command of Hananiah, one of Uzziah's officials. 12-13 There were 307,500 trained soldiers, all under the command of 2,600 clan leaders. These powerful troops protected the king against any enemy. 14 Uzziah supplied his army with shields, spears, helmets, armor, bows, and stones used for slinging. 15 Some of his skilled workers invented machines that could shoot arrows and sling large stones. Uzziah set these up in Jerusalem at his defense towers and at the corners of the city wall.
God helped Uzziah become more and more powerful, and he was famous all over the world.
Uzziah Becomes Too Proud
16 Uzziah became proud of his power, and this led to his downfall.
One day, Uzziah disobeyed the Lord his God by going into the temple and burning incense as an offering to him. 17 Azariah the priest and 80 other brave priests followed Uzziah into the temple 18 and said, “Your Majesty, this isn't right! You are not allowed to burn incense to the Lord. That must be done only by priests who are descendants of Aaron. You will have to leave! You have sinned against the Lord, and so he will no longer bless you.”
19 Uzziah, who was standing next to the incense altar at the time, was holding the incense burner, ready to offer incense to the Lord. He became very angry when he heard Azariah's warning, and leprosy suddenly appeared on his forehead! 20 Azariah and the other priests saw it and immediately told him to leave the temple. Uzziah realized that the Lord had punished him, so he hurried to get outside.
21 Uzziah had leprosy the rest of his life. He was no longer allowed in the temple or in his own palace. That's why his son Jotham lived there and ruled in his place.
22 Everything else Uzziah did while he was king is in the records written by the prophet Isaiah son of Amoz. 23 Since Uzziah had leprosy, he could not be buried in the royal tombs. Instead, he was buried in a nearby cemetery that the kings owned. His son Jotham then became king.
