1 Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija cēlusies no Bēršebas.
2 Un Joass darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada.
3 Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas.
4 Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot tā Kunga namu.
5 Un viņš sapulcināja priesterus un Ievītus un viņiem sacīja: „Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada izlabotu Dieva namu, un pie tam pasteidzieties ar šo uzdevumu!“ Bet Ievīti nesteidzās.
6 Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: „Kāpec tu neesi pamudinājis Ievītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes nodevas, ko Mozus, tā Kunga kalps, ir uzlicis Israēla tautas draudzei saiešanas telts labā? Ievēro taču,
7 Ka bezdievīgā Atalja un viņas dēli ir postījuši Dieva namu, un visus svētos tā Kunga nama piederumus vini ir izlietojuši baāliem!“
8 Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie tā Kunga nama vārtiem.
9 Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis.
10 Tad visi virsaiši un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns.
11 Un katru reizi, kad Ievītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa uzraudzības iestādei, —proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ikdienas un savāca lielu daudzumu naudas.
12 Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija tā Kunga nama atjauno-šanas kārtotāji; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu tā Kunga namu, arī vēl dzelzs un vara kalējus tā Kunga nama izlabošanai.
13 Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu visās daļās atjaunoja un saveda labā kārtībā.
14 Un kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot tā Kunga namam piederumus goda amata vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus, un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus tā Kunga namā.
15 Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadus vecs, kad viņš nomira.
16 Un viņu apraka Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, —jo viņš bija labu darījis ir Israēlam, ir Dievam, ir Viņanamam.
17 Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas virsaiši un nometās ar seju pie zemes, ķēniņu godinot, —ķēniņa priekšā, un ķēniņš viņus uzklausīja.
18 Un viņi atstāja tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi.
19 Un tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie tā Kunga, —un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās.
20 Tad tā Kunga gars nāca pār Zacharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: „Tā saka Dievs: Kāpēc jūs pārkāpjat tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat to Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!“
21 Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami, ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja akmeņiem tā Kunga nama pagalmā.
22 Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zacharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zacharja sacīja: „Lai tas Kungs redz un piemeklē!“
23 Un kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas virsaišus zvērīgā kārtā, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Dama-skas ķēniņam.
24 Un kaut gan Aramas karaspēks bija ieradies skaitliski ne visai spēcīgs, tad tomēr tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, —tāpēc ka Jūda bija atmetis to Kungu, savu tēvu Dievu; tā sirieši kļuva Joasa tiesātāji.
25 Bet kad sirieši atkal bija no viņa aizgājuši, —tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu, —tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu, priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ, un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apraka Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.
26 Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls.
27 Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, —redzi, tas viss ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā.
King Joash of Judah
(2 Kings 12.1-16)1 Joash was only 7 years old when he became king of Judah, and he ruled 40 years from Jerusalem. His mother Zibiah was from the town of Beersheba.
2 While Jehoiada the priest was alive, Joash obeyed the Lord by doing right. 3 Jehoiada even chose two women for Joash to marry so he could have a family.
4 Some time later, Joash decided it was time to repair the temple. 5 He called together the priests and Levites and said, “Go everywhere in Judah and collect the annual tax from the people. I want this done at once—we need that money to repair the temple.”
But the Levites were in no hurry to follow the king's orders. 6 So he sent for Jehoiada the high priest and asked, “Why didn't you send the Levites to collect the taxes? The Lord's servant Moses and the people agreed long ago that this tax would be collected and used to pay for the upkeep of the sacred tent. 7 And now we need it to repair the temple because the sons of that evil woman Athaliah came in and wrecked it. They even used some of the sacred objects to worship the god Baal.”
8 Joash gave orders for a wooden box to be made and had it placed outside, near the gate of the temple. 9 He then sent letters everywhere in Judah and Jerusalem, asking everyone to bring their taxes to the temple, just as Moses had required their ancestors to do.
10 The people and their leaders agreed, and they brought their money to Jerusalem and placed it in the box. 11 Each day, after the Levites took the box into the temple, the king's secretary and the high priest's assistant would dump out the money and count it. Then the empty box would be taken back outside.
This happened day after day, and soon a large amount of money was collected. 12 Joash and Jehoiada turned the money over to the men who were supervising the repairs to the temple. They used the money to hire stonecutters, carpenters, and experts in working with iron and bronze.
13 These workers went right to work repairing the temple, and when they were finished, it looked as good as new. 14 They did not use all the tax money for the repairs, so the rest of it was handed over to Joash and Jehoiada, who then used it to make dishes and other gold and silver objects for the temple.
Sacrifices to please the Lord were offered regularly in the temple for as long as Jehoiada lived. 15 He died at the ripe old age of 130 years, 16 and he was buried in the royal tombs in Jerusalem, because he had done so much good for the people of Israel, for God, and for the temple.
Joash Turns Away from the Lord
17 After the death of Jehoiada the priest, the leaders of Judah went to Joash and talked him into doing what they wanted. 18 The people of Judah soon stopped worshiping in the temple of the Lord God and started worshiping idols and the symbols of the goddess Asherah. These sinful things made the Lord God angry with the people of Judah and Jerusalem, 19 but he still sent prophets who warned them to turn back to him. The people refused to listen.
20 God's Spirit spoke to Zechariah son of Jehoiada the priest, and Zechariah told everyone that God was saying: “Why are you disobeying me and my laws? This will only bring punishment! You have deserted me, so now I will desert you.”
21-22 King Joash forgot that Zechariah's father had always been a loyal friend. So when the people of Judah plotted to kill Zechariah, Joash joined them and gave orders for them to stone him to death in the courtyard of the temple. As Zechariah was dying, he said, “I pray that the Lord will see this and punish all of you.”
Joash Is Killed
23 In the spring of the following year, the Syrian army invaded Judah and Jerusalem, killing all of the nation's leaders. They collected everything of value that belonged to the people and took it back to their king in Damascus. 24 The Syrian army was very small, but the Lord let them defeat Judah's large army, because he was punishing Joash and the people of Judah for turning away from him.
25-26 Joash was severely wounded during the battle, and as soon as the Syrians left Judah, two of his officials, Zabad and Jehozabad, decided to revenge the death of Zechariah. They plotted and killed Joash while he was in bed, recovering from his wounds. Joash was buried in Jerusalem, but not in the royal tombs. 27 The History of the Kings also tells more about the sons of Joash, what the prophets said about him, and how he repaired the temple. Amaziah son of Joash became king after his father's death.
