1 Un Jošafatam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu.
2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas bija viņam lidzi, nokāva lielā skaitā sīklopus un vēršus un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kapa gājienā pret Ramotu Gileādā.
3 Un Israēla ķēniņš Ahabs sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?“ Un viņš tam atbildēja: „Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad ari abi vienoti kapā!“
4 Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: „Bet aptaujājies jel tūdaļ, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!“
5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un viņiem sacīja: „Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ Un viņi atbildēja: „Dodies, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!“
6 Bet tad Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?“
7 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir vēl viens virs, no kupa mēs varētu izdibināt tā Kunga padomu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet arvien tikai ļaunas; tas ir Micha, Jimlas dēls.“ Bet Jošafats atbildēja: „Tā neklājas runāt ķēniņam!“
8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: „Steidzies un atved Michu, Jimlas dēlu!“
9 Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats bija ikviens atsēdušies savā troni un apvilkuši goda tērpus, un viņi sēdēja laukumā Samarijas vārtu priekšā, bet visi pravieši bija pravietodami novietojušies viņiem pretī.
10 Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: „Tā saka tas Kungs: Ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!“
11 Un visi šie pravieši vērtēja nākotni, sacīdami: „Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo tas Kungs to nodos ķēniņa roka!“
12 Bet tas vēstnesis, kas bija gālis aicināt Michu, viņam stāstīja, sacīdams: „Redzi jel, —pravieši sludina vienā mutē, solīdami laimi ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini tāpat labu laimi!“
13 Bet Micha atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, runāšu ari es!“
14 Un kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: „Micha, vai mums būs doties kapā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ —Un viņš atbildēja: „Celieties, jums būs laba laime, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!“
15 Bet ķēniņš viņam piedraudēja: „Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu, kā vienīgi patiesību tā Kunga vārdā?“
16 Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kupim nav gana; un tas Kungs sacīja: Šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā!“
17 Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?“
18 Bet Micha vēl turpināja: „Tādēļ uzklausiet tā Kunga vārdu! Es redzēju to Kungu sēžam savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas.
19 Un tas Kungs sacīja: Kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu.
20 Un tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu pievārdošu! —Bet tas Kungs viņam jautāja: Bet kādā veidā?
21 Tad viņš atbildēja: Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja tas Kungs: Tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā!
22 Un nu tagad, —redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti.“
23 Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Kādā ceļā tā Kunga gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?“
24 Un Micha sacīja: „Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!“
25 Un Israēla ķēniņš sacīja: „Ņemiet Michu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla,
26 Un sakiet: Tā ir pavēlējis ķēniņš: Lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!“
27 Un Micha sacīja: „Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad tas Kungs nav runājis ar manu muti!“ Un viņš vēl piebilda: „Uzklausait jel to, jūs visas tautas!“
28 Tā Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
29 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs.“ Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā.
30 Bet Aramas ķēniņš bija saviem kafa ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: „Nevediet cīņu nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!“
31 Un notika, kad nu ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad vini domāja: „Patiesi, tas ir Israēla ķēniņš!“ Un vini to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafats sauca palīgā, un tas Kungs viņam palīdzēja, —Dievs tos aizvilināja projām no viņa.
32 Un kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja.
33 Bet viens karavīrs uzvilka loku, izšāva uz labu laimi, un viņa bulta izgāja cauri caur Israēla ķēniņa bruņām un bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!“
34 Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pretī Aramam līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
Micaiah Warns King Ahab of Israel
(1 Kings 22.1-28)1 Jehoshaphat was now very rich and famous. He signed a treaty with King Ahab of Israel by arranging the marriage of his son and Ahab's daughter.
2 One day, Jehoshaphat went to visit Ahab in his capital city of Samaria. Ahab slaughtered sheep and cattle and prepared a big feast to honor Jehoshaphat and the officials with him. Ahab talked about attacking the city of Ramoth in Gilead, 3 and finally asked, “Jehoshaphat, would you go with me to attack Ramoth?”
“Yes,” Jehoshaphat answered. “My army is at your command. 4 But first let's ask the Lord what to do.”
5 Ahab sent for 400 prophets and asked, “Should I attack the city of Ramoth?”
“Yes!” the prophets answered. “God will help you capture the city.”
6 But Jehoshaphat said, “Just to make sure, is there another of the Lord's prophets we can ask?”
7 “We could ask Micaiah son of Imlah,” Ahab said. “But I hate Micaiah. He always has bad news for me.”
“Don't say that!” Jehoshaphat replied. 8 Then Ahab sent someone to bring Micaiah as soon as possible.
9 All this time, Ahab and Jehoshaphat were dressed in their royal robes and were seated on their thrones at the threshing place near the gate of Samaria, listening to the prophets tell them what the Lord had said.
10 Zedekiah son of Chenaanah was one of the prophets. He had made some horns out of iron and shouted, “Ahab, the Lord says you will attack the Syrians like a bull with iron horns and wipe them out!”
11 All the prophets agreed that Ahab should attack the Syrians at Ramoth and promised that the Lord would help him defeat them.
12 Meanwhile, the messenger who went to get Micaiah whispered, “Micaiah, all the prophets have good news for Ahab. Now go and say the same thing.”
13 “I'll say whatever the living Lord my God tells me to say,” Micaiah replied.
14 Then Micaiah went up to Ahab, who asked, “Micaiah, should we attack Ramoth?”
“Yes!” Micaiah answered. “The Lord will help you capture the city.”
15 Ahab shouted, “Micaiah, I've told you over and over to tell me the truth! What does the Lord really say?”
16 Micaiah answered, “In a vision I saw Israelite soldiers wandering around, lost in the hills like sheep without a shepherd. The Lord said, ‘These troops have no leader. They should go home and not fight.’ ”
17 Ahab turned to Jehoshaphat and said, “I told you he would bring me bad news!”
18 Micaiah replied:
I then saw the Lord seated on his throne with every creature in heaven gathered around him. 19 The Lord asked, “Who can trick Ahab and make him go to Ramoth where he will be killed?”
They talked about it for a while, 20 then finally a spirit came forward and said to the Lord, “I can trick Ahab.”
“How?” the Lord asked.
21 “I'll make Ahab's prophets lie to him.”
“Good!” the Lord replied. “Now go and do it. You will be successful.”
22 Ahab, this is exactly what has happened. The Lord made all your prophets lie to you, and he knows you will soon be destroyed.
23 Zedekiah walked over and slapped Micaiah on the face. Then he asked, “Do you really think the Lord would speak to you and not to me?”
24 Micaiah answered, “You'll find out on the day you have to hide in the back room of some house.”
25 Ahab shouted, “Arrest Micaiah! Take him to Prince Joash and Governor Amon of Samaria. 26 Tell them to put him in prison and to give him nothing but bread and water until I come back safely.”
27 Micaiah said, “If you do come back, I was wrong about what the Lord wanted me to say.” Then he told the crowd, “Don't forget what I said!”
Ahab Dies at Ramoth
(1 Kings 22.29-35)28 Ahab and Jehoshaphat led their armies to Ramoth in Gilead. 29 Before they went into battle, Ahab said, “Jehoshaphat, I'll disguise myself, but you wear your royal robe.” Ahab disguised himself and went into battle.
30 The king of Syria had ordered his chariot commanders to attack only Ahab. 31 So when they saw Jehoshaphat in his robe, they thought he was Ahab and started to attack him. But Jehoshaphat prayed, and the Lord made the Syrian soldiers stop. 32 And when they realized he wasn't Ahab, they left him alone.
33 However, during the fighting a soldier shot an arrow without even aiming, and it hit Ahab between two pieces of his armor. He shouted to his chariot driver, “I've been hit! Get me out of here!”
34 The fighting lasted all day, with Ahab propped up in his chariot so he could see the Syrian troops. He stayed there until evening, and by sundown he was dead.
