1 Tad atnāca vīri no Kirjat-Jearimas un aizveda tā Kunga šķirstu kalnup, un tie to noveda Abinadaba namā uz pakalna; tur viņi iesvētīja tā dēlu, Eleāzaru, lai tas apsargātu tā Kunga šķirstu.
2 Un pagāja no tās dienas, kopš šķirsts bija novietots Kirjat-Jearimā, daudz laika, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams raidīja nemitīgi žēlabas pie tā Kunga.
3 Tad Samuēls teica visam Israēla namam, visai Israēla tautai, sacīdams: „Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un it īpaši šos Aštartes attēlus, pieversiet savu sirdi tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas.“
4 Un tad Israēla bērni izmeta Baāla un Aštartes tēlus un kalpoja vienīgi tam Kungam.
5 Un Samuēls sacīja: „Sapulciniet vienkopus visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labad piesaukšu to Kungu!“
6 Un tie tika sapulcināti Micpā, un viņi smēla ūdeni un to izlēja tā Kunga priekšā; un viņi to dienu gavēja un sacīja: „Mēs esam grēkojuši tā Kunga priekšā!“ Tā Samuēls Micpā sprieda tiesu pār Israēla bērniem.
7 Kad nu filistieši dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā, tad filistiešu dižciltīgie devās kalnā pret Israēlu. Un Israēla bērniem, to dzirdot, sametās bailes filistiešu priekšā.
8 Un Israēla bērni sacīja Samuēlam: „Nemities mūsu labad skali piesaukt to Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas!“
9 Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un to visu upurēja tam Kungam kā dedzināmo upuri; tad pat Samuēls skalā balsī lūdza Israēla labad to Kunga, un tas Kungs viņu uzklausīja.
10 Kad nu Samuēls patlaban upurēja tam Kungam dedzināmo upuri, tad filistieši ar kauju uzbruka Israēlam; bet tas Kungs tanī dienā lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem un iedvesa tiem tādas bailes un radīja viņos tādu sajukumu, ka tie tika Israēla sakauti.
11 Un Israēla vīri devās laukā no Micpas, un tie kāva filistiešus un vajāja tos līdz pat Bet-Karai.
12 Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu; viņš nosauca tā vārdu—Eben ha Ezera ) un sacīja: „Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis!“
13 Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās; un tā Kunga roka bija visu laiku, kamēr Samuēls dzīvoja, uz filistiešiem.
14 Bet tās pilsētas, ko filistieši bija atņēmuši Israēlam, nonāca atkal atpakaļ Israēla īpašumā no Ekronas līdz Gātai, un arī to robežu apgabalus Israēls izrāva no filistiešu rokas. Un miers bija arī starp Israēlu un amoriešiem.
15 Un Samuēls bija soģis pār Israēlu visu savu dzīves laiku.
16 Un viņš gāja gadu no gada visapkārt uz Bēteli, Gilgalu un Micpu; un kad nu viņš visās tanīs vietās bija Israēlu tiesājis,
17 Tad viņš atkal atgriezās atpakaļ Rāmā, jo tur bija viņa nams, un tur viņš arī sprieda tiesu pār Israēlu, un tur viņš uzcēla altāri tam Kungam.
1 The people of Kiriath-Jearim got the chest and took it to Abinadab's house, which was on a hill in their town. They chose his son Eleazar to take care of it, 2 and it stayed there for 20 years.
During this time everyone in Israel was very sad and begged the Lord for help.
The People of Israel Turn Back to the Lord
3 One day, Samuel told all the people of Israel, “If you really want to turn back to the Lord, then prove it. Get rid of your foreign idols, including the ones of the goddess Astarte. Turn to the Lord with all your heart and worship only him. Then he will rescue you from the Philistines.”
4 The people got rid of their idols of Baal and Astarte and began worshiping only the Lord.
5 Then Samuel said, “Tell everyone in Israel to meet together at Mizpah, and I will pray to the Lord for you.”
6 The Israelites met together at Mizpah with Samuel as their leader. They drew water from the well and poured it out as an offering to the Lord. On that same day they went without eating to show their sorrow, and they confessed they had been unfaithful to the Lord.
The Philistines Attack Israel
7 When the Philistine rulers found out about the meeting at Mizpah, they sent an army there to attack the people of Israel.
The Israelites were afraid when they heard that the Philistines were coming. 8 “Don't stop praying!” they told Samuel. “Ask the Lord our God to rescue us.”
9-10 Samuel begged the Lord to rescue Israel, then he sacrificed a young lamb to the Lord. Samuel had not even finished offering the sacrifice when the Philistines started to attack. But the Lord answered his prayer and made thunder crash all around them. The Philistines panicked and ran away. 11 The men of Israel left Mizpah and went after them as far as the hillside below Beth-Car, killing every enemy soldier they caught.
12-13 The Philistines were so badly beaten that it was quite a while before they attacked Israel again. After the battle, Samuel set up a monument between Mizpah and the rocky cliffs. He named it “Help Monument” to remind Israel how much the Lord had helped them.
For as long as Samuel lived, the Lord helped Israel fight the Philistines. 14 The Israelites were even able to recapture their towns and territory between Ekron and Gath.
Israel was also at peace with the Amorites.
Samuel Is a Leader in Israel
15 Samuel was a leader in Israel all his life. 16 Every year he would go around to the towns of Bethel, Gilgal, and Mizpah where he served as judge for the people. 17 Then he would go back to his home in Ramah and do the same thing there. He also had an altar built for the Lord at Ramah.
