1 Kad nu Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši.
2 Un tie bija sievietes un visu, kas tur atradās, mazus un lielus no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši un gājuši savu ceļu.
3 Kad nu Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, —un, redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli un viņu meitas bija aizvesti gūstā—,
4 Tad Dāvids ar savu karavīru saimi, kufi bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt.
5 Un ari abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā.
6 Ari pats Dāvids nonāca lielās briesmās, io ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta srvu pazaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz to Kungu, savu Dievu.
7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatāram, Ahimelecha dēlam: „Atnes man šurp plecu segu!“ Un Abjatārs pienesa Dāvidam plecu segu.
8 Tad Dāvids vaicāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?“ Un Viņš tam atbildēja: „Jā, vajā viņus! Tu viņus katrā ziņā panāksi un sagūstītos atbrīvosi!“
9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru.
10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem tālāk pakaļ; divi simti vīru, kas bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet pār Besora strautu, palika tur pūšoties.
11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni.
12 Un viņi tam iedeva plācenī ieceptas saspiestas vīģes un divus vīnogu ķekarus, un tiklīdz kā viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis.
13 Tad Dāvids tam jautāja: „Kam tu piederi un no kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu ēģiptietis un kalpu kārtas: es biju vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani ir šeit pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims.
14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā Negebā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni.“
15 Un Dāvids tam jautāja: „Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?“ Un viņš tam atbildēja: „Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka.“
16 Kad nu viņš to bija lejā novedis, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda , dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo salaupīto mantu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes.
17 Un Dāvids tos kāva nākamā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, kā vienīgi atskaitot četri simti jaunekļus, kufi uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus.
18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un ari abas savas sievas Dāvids atbrīvoja.
19 Un no tiem netrūka neviena ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no nolaupītās mantas: itin visu to, ko tie bija sev paņēmuši līdz, to visu Dāvids atguva atpakaļ.
20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus; un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: „Šis ir Dāvida laupījums!“
21 Kad nu Dāvids atgriezās pie tiem divsimt vīriem, kuri bija pārāk noguruši bijuši, nespēdami sekot Dāvidam, un viņš tos bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tai karavīru saimei, kas pie viņa atradās; un kad Dāvids pienāca šiem ļaudīm tuvāk klāt, tad viņš draudzīgi apvaicājās, kā tiem klājas.
22 Tad visi ļaudis un pieklīdušie tā kara pulka ļaudis, kas ar Dāvidu bija devušies cīņā, sāka izteikt šādas domas: „Tāpēc, ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad mēs arī tiem nekā nedosim no salaupītām mantām, ko mēs esam izglābuši, nekā, kā tikai ikvienam vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem sev līdz un lai iet savu ceļu!“
23 Bet Dāvids sacīja: „Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko tas Kungs mums ir devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies.
24 Un kas gan lai šādiem jūsu vārdiem klausa? Nē! Bet tāpat kā katram, kas devies cīņā, pienākas sava tiesa, tāpat arī sava daļa piekrīt tam, kas palicis pie mantām, tiem kopā līdzīgi ir jādalās!“
25 Un tas nu ir no šīs dienas un joprojām tā palicis spēkā un ir padarīts par nolikumu un par tiesībām Israēlā līdz pat šai dienai.
26 Kad nu Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma saviem draugiem, Jūdas veca-jiem, sacīdams: „Redzi, še jums daļa, kā svētības apliecinājums no tā Kunga ienaidnieka laupījuma!“
27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā, Negebā, arī tiem, kufi Jatīrā,
28 Un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā,
29 Un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerachmeliešu pilsētās, un ir tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās;
30 Un tālāk vēl tiem vecajiem, kuri Hormā, un tiem, kuji Bor-Ašanā, un tiem, kuji Atakā,
31 Tiem, kuji Hebronā, un visām vietām, kūjas Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.
David Rescues His Soldiers' Families
1 It took David and his men three days to reach Ziklag. But while they had been away, the Amalekites had been raiding in the desert around there. They had attacked Ziklag, burned it to the ground, 2 and had taken away the women and children. 3 When David and his men came to Ziklag, they saw the burned-out ruins and learned that their families had been taken captive. 4 They started crying and kept it up until they were too weak to cry any more. 5 David's two wives, Ahinoam and Abigail, had been taken captive with everyone else.
6 David was desperate. His soldiers were so upset over what had happened to their sons and daughters that they were thinking about stoning David to death. But he felt the Lord God giving him strength, 7 and he said to the priest, “Abiathar, let's ask God what to do.”
Abiathar brought everything he needed to get answers from God, and he went over to David. 8 Then David asked the Lord, “Should I go after the people who raided our town? Can I catch up with them?”
“Go after them,” the Lord answered. “You will catch up with them, and you will rescue your families.”
9-10 David led his 600 men to Besor Gorge, but 200 of them were too tired to go across. So they stayed behind, while David and the other 400 men crossed the gorge.
11 Some of David's men found an Egyptian out in a field and took him to David. They gave the Egyptian some bread, and he ate it. Then they gave him a drink of water, 12 some dried figs, and two handfuls of raisins. This was the first time in three days he had tasted food or water. Now he felt much better.
13 “Who is your master?” David asked. “And where do you come from?”
“I'm from Egypt,” the young man answered. “I'm the servant of an Amalekite, but he left me here three days ago because I was sick. 14 We had attacked some towns in the desert where the Cherethites live, in the area that belongs to Judah, and in the desert where the Caleb clan lives. And we burned down Ziklag.”
15 “Will you take me to those Amalekites?” David asked.
“Yes, I will, if you promise with God as a witness that you won't kill me or hand me over to my master.”
16 He led David to the Amalekites. They were eating and drinking everywhere, celebrating because of what they had taken from Philistia and Judah. 17 David attacked just before sunrise the next day and fought until sunset. Four hundred Amalekites rode away on camels, but they were the only ones who escaped.
18 David rescued his two wives and everyone else the Amalekites had taken from Ziklag. 19 No one was missing—young or old, sons or daughters. David brought back everything that had been stolen, 20 including their livestock.
David also took the sheep and cattle that the Amalekites had with them, but he kept these separate from the others. Everyone agreed that these would be David's reward.
21 On the way back, David went to the 200 men he had left at Besor Gorge, because they had been too tired to keep up with him. They came toward David and the people who were with him. When David was close enough, he greeted the 200 men and asked how they were doing.
22 Some of David's men were good-for-nothings, and they said, “Those men didn't go with us to the battle, so they don't get any of the things we took back from the Amalekites. Let them take their wives and children and go!”
23 But David said:
My friends, don't be so greedy with what the Lord has given us! The Lord protected us and gave us victory over the people who attacked. 24 Who would pay attention to you, anyway? Soldiers who stay behind to guard the camp get as much as those who go into battle.
25 David made this a law for Israel, and it has been the same ever since.
26 David went back to Ziklag with everything they had taken from the Amalekites. He sent some of these things as gifts to his friends who were leaders of Judah, and he told them, “We took these things from the Lord's enemies. Please accept them as a gift.”
27-31 This is a list of the towns where David sent gifts: Bethel, Ramoth in the Southern Desert, Jattir, Aroer, Siphmoth, Eshtemoa, Racal, the towns belonging to the Jerahmeelites and the Kenites, Hormah, Bor-Ashan, Athach, and Hebron. He also sent gifts to the other towns where he and his men had traveled.
