1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas uzkalnā austrumos no Ješimonas?“
2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoš vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī.
3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī,
4 Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pilnīgi pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis.
5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids nu to vietu redzēja, kur Sauls ar savu kaya pulku virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kaj-a saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt,
6 Tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimelecham un Abišajam, Ceruj asdēlam, Joāba brālim, teikdams: „Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?“ Un Abišajs sacīja: „Es iešu tev līdz!“
7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm nakti, tad, redzi, Sauls bija apgūlies un iemidzis savesto nometnes ratu vidū, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu.
8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: „Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!“
9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: „Nenonāvē viņu! Jo kufš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs?“
10 Un Dāvids sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, —nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai ari pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai arī viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā.
11 Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto! —Nē! Tāpēc nem tagad tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens krūzi; tad dosimies projām!“
12 Un tā Dāvids ņēma ir šķēpu, ir ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens ari neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.
13 Kad nu Dāvids bija pārgājis pāri ielejas otrā pusē, tad viņš nostājās kalna galā no tiem lielā attālumā, tā ka viņu starpā bija plata atstarpe,
14 Un tad Dāvids uzsauca kajra vīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: „Vai tu neatbildi, Abner?“ Un Abners atsaucās: „Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?“
15 Tad Dāvids sacīja Abneram: „Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietie-kami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvas galā?“
17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: „Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Dāvids atbildēja: „Jā gan, mans kungs un ķēniņ!“
18 Tad viņš turpināja: „Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu uzklausi sava kalpa vārdus! Ja tas ir tas Kungs, kas tevi ir maldīgā kārtā pret mani saskubinājis, tad lai Viņš ož dāvanu upupa smaržu; bet ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani ir šodien izdzinuši, ka es vairs nevaru piedalīties tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: Ej projām, kalpo citiem dieviem!
20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no tā Kunga vaiga, jo tiešām, Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt tā, kā meklē kādu blusu, jeb tā, kā irbi medī kalnos.“
21 Tad Sauls sacīja: „Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!“
22 Tad Dāvids atbildēja un teica: „Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!
23 Bet tas Kungs lai ikvienam atmaksa vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret tā Kunga svaidīto.
24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acis, tāpat lai mana dvēsele tiek tagad augsti turēta tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām!“
25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: „Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Tu droši izvedīsi cauri savu lietu, ko tu uzņemsies, un laimīgs sasniegsi sprausto mērķi!“ Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
David Again Lets Saul Live
1 Once again, some people from Ziph went to Gibeah to talk with Saul. “David has a hideout on Mount Hachilah near Jeshimon out in the desert,” they told him.
2 Saul took 3,000 of Israel's best soldiers and went to look for David there in Ziph Desert. 3 Saul set up camp on Mount Hachilah, which is across the road from Jeshimon. But David was hiding out in the desert.
When David heard that Saul was following him, 4 he sent some spies to find out if it was true. 5 Then he sneaked up to Saul's camp. He noticed that Saul and his army commander Abner the son of Ner were sleeping in the middle of the camp, with soldiers sleeping all around them. 6 David asked Ahimelech the Hittite and Joab's brother Abishai, “Which one of you will go with me into Saul's camp?”
“I will!” Abishai answered.
7 That same night, David and Abishai crept into the camp. Saul was sleeping, and his spear was stuck in the ground not far from his head. Abner and the soldiers were sound asleep all around him.
8 Abishai whispered, “This time God has let you get your hands on your enemy! I'll pin him to the ground with one thrust of his own spear.”
9 “Don't kill him!” David whispered back. “The Lord will punish anyone who kills his chosen king. 10 As surely as the Lord lives, the Lord will kill Saul, or Saul will die a natural death or be killed in battle. 11 But I pray that the Lord will keep me from harming his chosen king. Let's grab his spear and his water jar and get out of here!”
12 David took the spear and the water jar, then left the camp. None of Saul's soldiers knew what had happened or even woke up—the Lord had made all of them fall sound asleep. 13 David and Abishai crossed the valley and went to the top of the next hill, where they were at a safe distance. 14 “Abner!” David shouted toward Saul's army. “Can you hear me?”
Abner shouted back. “Who dares disturb the king?”
15 “Abner, what kind of a man are you?” David replied. “Aren't you supposed to be the best soldier in Israel? Then why didn't you protect your king? Anyone who went into your camp could have killed him tonight. 16 You're a complete failure! I swear by the living Lord that you and your men deserve to die for not protecting the Lord's chosen king. Look and see if you can find the king's spear and the water jar that were near his head.”
17 Saul could tell it was David's voice, and he called out, “David, my son! Is that you?”
“Yes it is, Your Majesty. 18 Why are you hunting me down? Have I done something wrong, or have I committed a crime? 19 Please listen to what I have to say. If the Lord has turned you against me, maybe a sacrifice will make him change his mind. But if some people have turned you against me, I hope the Lord will punish them! They have forced me to leave the land that belongs to the Lord and have told me to worship foreign gods. 20 Don't let me die in a land far away from the Lord. I'm no more important than a flea! Why should the king of Israel hunt me down as if I were a bird in the mountains?”
21 “David, you had the chance to kill me today. But you didn't. I was very wrong about you. It was a terrible mistake for me to try to kill you. I've acted like a fool, but I'll never try to harm you again. You're like a son to me, so please come back.”
22 “Your Majesty, here's your spear! Let one of your soldiers come and get it. 23 The Lord put you in my power today, but you are his chosen king and I wouldn't harm you. The Lord rewards people who are faithful and live right. 24 I spared your life today, and I pray that the Lord will spare my life and keep me safe.”
25 “David, my son, I pray that the Lord will bless you and make you successful!”
David in Philistia
Saul went back home. David also left,
