1 Un Rehabeāms devās uz Sichemu, jo uz Sichemu devās arī viss Israēls, lai viņu ieceltu par ķēniņu.
2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija no ķēniņa Salamana bēdzis un mita tur vēl,
3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza vinu atnākt, un Jerobeāms un visa saaicinātā Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja:
4 „Tavs tēvs ir mums jūgu darījis smagu, bet tagad dari tu mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs ir mums uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.“
5 Un viņš tiem sacīja: „Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis, atpakaļ!“ Un tauta arī aizgāja.
6 Un Rehabeāms ievāca padomu no vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: „Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?“
7 Un tie tam teica, sacīdami: „Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu.“
8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kufi viņam līdzi bija uzauguši un tagad stāvēja paši viņa vaiga priekšā.
9 Un viņš jautāja tiem: „Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas uz mani ir sacījuši: Tavs tēvs mums jūgu ir smagu darījis, atvieglini tu mums to?“
10 Un tad jaunie viņam teica, kas paši viņam līdzi bija uzauguši, sacīdami: „Atbild tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: Tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, —un saki tieši šādus vārdus: Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni.
11 Un tagad: kaut mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es turpmāk vēl pie jūsu jūga pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar skarpijiem.
12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: „Atgriezieties pie manis trešajā dienā!“
13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši.
14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: „Mans tēvs jūsu jūgu ir smagu darījis, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt; mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar skarpijiem.“
15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, kādu tas Kungs ar Ahijas nošilo starpniecību bija pateicis Jerobeāmam, Nebata dēlam.
16 Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: „Kāda tad daļa lai mums būtu gar Dāvidu? Un mums nav arī itin nekādas izredzes uz kādu mantojumu no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid.“ Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.
17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās.
18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas bija klaušu pildītāju uzraugs, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi.
19 Tādā kārtā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai.
20 Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie vina vēstnešus un aicināja to uz saietu, un viņi to iecēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.
21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē, tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simtu un astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ.
22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, šādi:
23 „Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un ari visam Jūdas namam un Benjamiņam un atlikušai tautas daļai:
24 Tā saka tas Kungs: Jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākajro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; at-griezieties ikviens savā namā, jo šis notikums ir Manis paša izraisīts.“ Un tie paklausīja tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā tas Kungs bija teicis.
25 Bet Jerobeāms uzcēla Ēfraima kalnā Sichemu un apmetās tur dzīvot, un no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu.
26 Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida,
27 Ja tikai šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus tā Kunga namā, proti Jeruzālemē; tad ari šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo paši tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa.
28 Tāpēc ķēniņš ievāca padomu un lika darināt divus zelta teļus un sacīja ļaudīm: „Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!“
29 Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru Danā.
30 Un šis vārds kļuva par apgrēcības iemeslu, jo tauta gāja pat tik tālu, ka tie gāja pie viena uz Bēteli un pie otra līdz Danai.
31 Un viņš ierīkoja arī kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla ari priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts.
32 Un astotajā mēnesī Jerobeāms sarīkoja svētkus piecpadsmitajā mēneša dienā, kuri atbilda Jūdas lieveņu svētkiem. Un viņš upurēja pats dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem vēršu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš arī iesaistīja darbā priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis.
33 Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kum viņš Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to no sevis bija izdomājis, un sarīkoja arī Israēla bērniem svētkus. Un viņš pats kāpa altāri, lai nestu kvēpināmo upuri.
Some of the People Rebel against Rehoboam
(2 Chronicles 10.1-19)1 Rehoboam went to Shechem where everyone was waiting to crown him king.
2 Jeroboam son of Nebat heard what was happening, and he stayed in Egypt, where he had gone to hide from Solomon. 3 But the people from the northern tribes of Israel sent for him. Then together they went to Rehoboam and said, 4 “Your father Solomon forced us to work very hard. But if you make our work easier, we will serve you and do whatever you ask.”
5 “Give me three days to think about it,” Rehoboam replied, “then come back for my answer.” So the people left.
6 Rehoboam went to some leaders who had been his father's senior officials, and he asked them, “What should I tell these people?”
7 They answered, “If you want them to serve and obey you, then you should do what they ask today. Tell them you will make their work easier.”
8 But Rehoboam refused their advice and went to the younger men who had grown up with him and were now his officials. 9 He asked, “What do you think I should say to these people who asked me to make their work easier?”
10 His younger advisors said:
Here's what we think you should say to them: “Compared to me, my father was weak. 11 He made you work hard, but I'll make you work even harder. He punished you with whips, but I'll use whips with pieces of sharp metal!”
12 Three days later, Jeroboam and the others came back. 13 Rehoboam ignored the advice of the older advisors. 14 He spoke bluntly and told them exactly what his own advisors had suggested: “My father made you work hard, but I'll make you work even harder. He punished you with whips, but I'll use whips with pieces of sharp metal!”
15-19 When the people realized that Rehoboam would not listen to them, they shouted: “We don't have to be loyal to David's family. We can do what we want. Come on, people of Israel, let's go home! Rehoboam can rule his own people.”
Adoniram was in charge of the forced labor, and Rehoboam sent him to talk to the people. But they stoned him to death. Then Rehoboam ran to his chariot and hurried back to Jerusalem.
So the people from the northern tribes of Israel went home, leaving Rehoboam to rule only the people from the towns in Judah. Ever since that day, the people of Israel have opposed David's family in Judah. All of this happened just as the Lord's prophet Ahijah had told Jeroboam.
20 When the Israelites heard that Jeroboam was back, they called everyone together. Then they sent for Jeroboam and made him king of Israel. Only the people from the tribe of Judah remained loyal to David's family.
Shemaiah Warns Rehoboam
(2 Chronicles 11.1-4)21 After Rehoboam returned to Jerusalem, he decided to attack Israel and take control of the whole country. So he called together 180,000 soldiers from the tribes of Judah and Benjamin.
22 Meanwhile, God told Shemaiah the prophet 23 to give Rehoboam and everyone from Judah and Benjamin this warning: 24 “Don't go to war against the people from Israel—they are your relatives. Go home! I am the Lord, and I made these things happen.”
Rehoboam and his army obeyed the Lord and went home.
Jeroboam Makes Religious Changes
25 Jeroboam rebuilt Shechem in Ephraim and made it a stronger town, then he moved there. He also fortified the town of Penuel.
26-27 One day, Jeroboam started thinking, “Everyone in Israel still goes to the temple in Jerusalem to offer sacrifices to the Lord. What if they become loyal to David's family again? They will kill me and accept Rehoboam as their king.”
28 Jeroboam asked for advice and then made two gold statues of calves. He showed them to the people and said, “Listen everyone! You won't have to go to Jerusalem to worship anymore. Here are your gods who rescued you from Egypt.” 29 Then he put one of the gold calves in the town of Bethel and the other in the town of Dan. 30 The people sinned because they started going to these places to worship.
31 Jeroboam built small places of worship at the shrines and appointed men who were not from the tribe of Levi to serve as priests. 32-33 He also decided to start a new festival for the Israelites on the fifteenth day of the eighth month, just like the one in Judah. On that day, Jeroboam went to Bethel and offered sacrifices on the altar to the gold calf he had put there. Then he assigned the priests their duties.
