1 Pēc tam notika, ka amoniešu ķēniņš Nahašs nomira, un viņa dēls kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids nosprieda: „Es gribu parādīt žēlastību Hanūnam, Nahaša dēlam, jo viņa tēvs man ir parādījis žēlastību.“ Un Dāvids sūtīja vēstnešus, lai tie viņu iepriecinātu viņa tēva nāves gadījumā. Tad Dāvida kalpi nonāca Amona dēlu zemē pie Hanūna, lai viņam parādītu līdzjūtību.
3 Bet amoniešu virsaiši sacīja Hanūnam: „Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? —Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai sagatavotu un izdarītu apvērsumu, lai izspiegotu šo zemi?“
4 Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida.
5 Un tādi viņi devās ceļā. Kad nu Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, —jo šie vīri bija pārlieku apsmieti—un ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!“
6 Kad nu amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kapa rātus un nolīgtu jātniekus starp siriešiem Mezopotamijā, kā arī starp siriešiem Maāchas un Cobas zemē.
7 Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāchas ķēniņu un viņa kapa pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās kapot.
8 Kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joābu ar visu kapaspēku un arī visu varoņu pulku.
9 Un amonieši devās kaujā un izvietojās cīņai pie pašiem pilsētas vārdem, bet de ķēniņi, kas bija nākuši, tie paši par sevi atradās savrup atklātā kaujas laukā.
10 Kad nu Joābs redzēja, ka kauja bija vērsta vispirms pret viņu un nodka viņa priekšā un aizmugurē, tad viņš izraudzīja sev no visa Israēla izlases kapotājus, un tos viņš novietoja pret siriešiem.
11 Bet kapotāju atlikušo daļu viņš pakļāva sava brāļa Abišaja vadībai, un tie novietojās pret amoniešiem.
12 Tad viņš noteica: „Ja sirieši izrādītos stiprāki par mani, tad nāc tu man palīgā, bet ja amonieši izrādītos tev pretī pārāk spēcīgi, tad es tev sniegšu izšķirīgo palīdzību.
13 Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un sava Dieva pilsētu dēļ, bet tas Kungs lai dara to, kas Viņa acīm liekas labs!“
14 Un Joābs nāca tuvāk ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, lai cīnītos ar sīriešiem, bet tie bēga no viņa.
15 Bet kad Amona dēli redzēja, ka siriešu kapotāji bija metušies bēgt, tad arī viņi bēga no Joāba brāļa Abišaja un atvilkās atpakaļ pilsētā. Bet Joābs atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
16 Kad nu sirieši redzēja, ka bija Israēla sakauti, tad tie sūtīja ziņnešus un lika doties kaujā tiem siriešiem, kupi dzīvoja viņpus Eifratas upes, un Sofachs, Hadadēzera kapa pulku vadonis, gāja viņu priekšgalā.
17 Kad tas tika paziņots Dāvidam, tad viņš sapulcināja kapam visu Israēlu, pārcēlās pāri Jardānai un devās pret viņiem un sakārtojās uzbrukumam pret tiem. Un Dāvids tā nostājās pret siriešiem, ka tie cīnījās ar viņu.
18 Un sirieši tā tika Israēla, sakauti ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids nogalināja no siriešiem septiņus tūkstošus kara ratu vadītāju un četrdesmit tūkstoš kājniekus; arī kara pulku virspavēlnieku Sofachu viņš lika nonāvēt.
19 Kad nu Hadadēzera ļaudis redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad viņi slēdza ar Dāvidu mieru un viņam kalpoja. Tā sirieši turpmāk vairs neizjuta nekādu vēlēšanos nākt amoniešiem palīgā.
Israel Fights Ammon and Syria
(2 Samuel 10.1-19)1 Some time later, King Nahash of Ammon died, and his son Hanun became king. 2 David said, “Nahash was kind to me, so I will be kind to his son.” He sent some officials to Ammon to tell Hanun how sorry he was that his father had died.
But when David's officials arrived at Ammon, 3 the Ammonite leaders said to Hanun, “Do you really believe King David is honoring your father by sending these men to comfort you? He probably sent them to spy on our country, so he can come and destroy it.”
4 Hanun arrested David's officials and had their beards shaved off and their robes cut off just below the waist, and then he sent them away. 5 They were terribly ashamed.
When David found out what had happened to his officials, he sent a message that told them, “Stay in Jericho until your beards grow back. Then you can come home.”
6 The Ammonites realized they had made David furious. So they paid 34 tons of silver to hire chariot troops from Mesopotamia and from the Syrian kingdoms of Maacah and Zobah. 7 Thirty-two thousand troops, as well as the king of Maacah and his army, came and camped near Medeba. The Ammonite troops also left their towns and came to prepare for battle.
8 David heard what was happening, and he sent out Joab with his army. 9 The Ammonite troops marched to the entrance of the city and prepared for battle, while the Syrian troops took their positions in the open fields.
10 Joab saw that the enemy troops were lined up on both sides of him. So he picked some of the best Israelite soldiers to fight the Syrians. 11 Then he put his brother Abishai in command of the rest of the army and told them to fight against the Ammonites. 12 Joab told his brother, “If the Syrians are too much for me to handle, come and help me. And if the Ammonites are too strong for you, I'll come and help you. 13 Be brave and fight hard to protect our people and the towns of our Lord God. I pray he will do whatever pleases him.”
14 Joab and his soldiers attacked the Syrians, and the Syrians ran from them. 15 When the Ammonite troops saw that the Syrians had run away, they ran from Abishai's soldiers and went back into their own city. Joab then returned to Jerusalem.
16 As soon as the Syrians realized they had been defeated, they sent for their troops that were stationed on the other side of the Euphrates River. Shophach, the commander of Hadadezer's army, led these troops to Ammon.
17 David found out what the Syrians were doing, and he brought Israel's entire army together. They crossed the Jordan River, and he commanded them to take their positions facing the Syrian troops.
Soon after the fighting began, 18 the Syrians ran from Israel. David killed 7,000 chariot troops and 40,000 regular soldiers. He also killed Shophach, their commander.
19 When the kings who had been under Hadadezer's rule saw that Israel had defeated them, they made peace with David and accepted him as their new ruler. The Syrians never helped the Ammonites again.
