III.
1 Raugat, cik lelu mīlesteibu Tāvs mums ir parōdejis: Myusus sauc par Dīva bārnim un taidi mes arī asam. Un pasauļs myusu napazeist — tōpēc, ka Jō nav pazinis. 2 Nūmīļōtī, tagad mes asom Dīva bārni, un kas vēļ mes byusim, tys veļ nav atklōts. Tūmār mes zynom: Kad tys byus atklōts, tad mes byusim Jam leidzeigi, jo tad mes Jū redzēsim taidu, kaids Jys ir. 3 Un ikvīns, kas ikš Jō cer, lai tōp svāts, kai Jys ir svāts. 4 Ikvīns, kas grākoj, dora nalykumeibu, jo grāks ir nalykumeiba. 5 Jyus gon zynot, ka Jys atnōce, pats byudams bez grāka, lai nūcaltu myusu grākus. 6 Un kas Jymā palīk, tys nagrākoj; kas grākoj, tys Jō nava redzējis, ni arī Jō pazinis. 7 Bērneņi, lai nivīns jyusu ramaldynoj. Kas taisneigi dora, tys ir taisneigs kai Jys pats ir taisneigs. 8 Bet kas grākoj, tys paīt nu valna, jo valns grākōja nu poša sōkuma. Un Dīva Dāls atgōja, lai valna dorbus iznycynōtu.
9 Kas nu Dīva ir dzimis, tys nagrākoj, jo tymā palīk Jō sākla. Un jys arī navar grākōt, jo nu Dīva ir pīdzimis. 10 Tai var pazeit valna bārnus un Dīva bārnus. Nivīns, kas taisneigi nadora, nava nu Dīva ta pat, kai nivīns, kas sova brōļa namīļoj. 11 Un tai skaņ sludynōjums, kuru jyus nu sōkuma asot dzērdējuši: Mums vīnam ūtru jōmīļoj. 12 Un na tai kai Kains, kas beja nu ļaunō, nūsyta sovu brōli, un kōpēc? Tōpēc, ka ļauni beja jō dorbi, bet jō brōļa beja taisneigi.
13 Nasabreinojit, brōli, ka jyusus pasauļs īneist. 14 Mes labi zynom, ka mes nu nōves asom pōrgōjuši uz dzeivi, jo mes mīļojam brōļus. Bet kas namīļoj, tys palīk nōvē.
15 Kas sovu brōli īneist, tys ir slapkova, un jyus zynot, ka nivīnam slapkovai nav sevī palīkūšōs myužeigōs dzeives. 16 (Dīva) mīlesteibu mes pazeistam tamā, ka Jys par mums atdeve sovu dzeiveibu. Tai arī mums jōuzupurej dzeiveiba par brōlim.
17 Kam šite ir pasauļa monts, un jys redz sovu brōli tryukumā, bet sovu sirdi tam aizdora, kai tad jymā var byut Dīva mīlesteiba? 18 Bērneni, lai mes mīļojam na ar vōrdim un na ar mēli, bet gon ar dorbim un ar patīseibu. 19 Caur tū mes pazeisim, ka asam nu patīseibas un Jō prīškā nūmīrynōsim sovu sirdi. 20 Un jo myusu sirds myusus apvaiņoj, tad tūmār Dīvs ir lelōks par myusu sirdi, un Jys zyna vysu.
21 Nūmīļōtī, jo sirds myusu naapvaiņoj, tad mums ir cereiba uz Dīva. 22 Un kō vīn lyugsim nu Jō, mes sajimsim, jo tik mes izpiļdeisim bausleibas un dareisim tū, kas Jam pateik. 23 Un Jō bausleiba ir, lai mes tycātu Jō Dāla Kunga Jezus Kristus vōrdam, lai mes cyts cytu mīļōtu, kai Jys mums ir pavēlējis. 24 Kas pylda Jō bausleibas, tys ir Jymā un Jys tymā. Tū, ka jys palīk myusūs, mes pazeistam nu Gora, kuru Jys mums ir īdevis.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
