1 The song of songs, which is Solomon’s.
2 Let him kiss me with the kisses of his mouth: for thy love is better than wine. 3 Because of the savour of thy good ointments thy name is as ointment poured forth, therefore do the virgins love thee. 4 Draw me, we will run after thee: the king hath brought me into his chambers: we will be glad and rejoice in thee, we will remember thy love more than wine: the upright love thee. 5 I am black, but comely, O ye daughters of Jerusalem, as the tents of Kedar, as the curtains of Solomon. 6 Look not upon me, because I am black, because the sun hath looked upon me: my mother’s children were angry with me; they made me the keeper of the vineyards; but mine own vineyard have I not kept.
7 Tell me, O thou whom my soul loveth, where thou feedest, where thou makest thy flock to rest at noon: for why should I be as one that turneth aside by the flocks of thy companions?
8 ¶ If thou know not, O thou fairest among women, go thy way forth by the footsteps of the flock, and feed thy kids beside the shepherds’ tents. 9 I have compared thee, O my love, to a company of horses in Pharaoh’s chariots. 10 Thy cheeks are comely with rows of jewels , thy neck with chains of gold . 11 We will make thee borders of gold with studs of silver.
12 ¶ While the king sitteth at his table, my spikenard sendeth forth the smell thereof. 13 A bundle of myrrh is my wellbeloved unto me; he shall lie all night betwixt my breasts. 14 My beloved is unto me as a cluster of camphire in the vineyards of En-gedi. 15 Behold, thou art fair, my love; behold, thou art fair; thou hast doves’ eyes. 16 Behold, thou art fair, my beloved, yea, pleasant: also our bed is green. 17 The beams of our house are cedar, and our rafters of fir.
1 Salamana augstā dziesma. 2 "Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu, jo tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu! 3 Brīnišķa ir tavu ziežu smarža; pats tavs vārds ir it kā maigi iztriepta dzidra ziedes eļļa, tāpēc arī jaunavas tevi tā mīl. 4 Velc mani sev līdzi, tad tecēsim mēs! Ķēniņš ieveda mani savās dzīvojamās telpās." - "Mēs priecājamies un esam iepriecinātas par tevi; mēs kavējamies domās vairāk pie tavas mīlestības nekā pie vīna. Rimtās un tikušās jaunavas mīl tevi." 5 "Es esmu melna, bet tiešām mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kā Salamana paklāji. 6 Neskatieties uz mani, ka es esmu tik melna, jo saule mani tā nodedzinājusi! Manas pašas mātes dēli ir bijuši dusmīgi uz mani, viņi ielikuši mani par vīna dārzu uzraudzi, bet manas pašas vīna dārzu es esmu atstājusi novārtā un neuzraudzītu. 7 Saki man tu, mans draugs, ko tā mīl mana dvēsele, - kur tu gani, kur tu atdusies pusdienas laikā? Lai man nebūtu velti jāklejo šurpu turpu ap tavu palīgu ganāmiem pulkiem." 8 "Ja tu to vēl nezinātu, tu skaistākā starp sievām, tad izej tālākās ārēs pa aitu ganāmpulku pēdām un gani savus kazlēniņus gar aitu ganu mitekļiem!" 9 "Tu man liecies līdzīga, mana draudzene, faraona ratu lepnajam aizjūgam. 10 Tavi vaidziņi ir mīlīgi aizsegti ar važiņām, un tavu kaklu grezno rotu vijas!" 11 "Mēs darināsim tev zelta rotu sloksnītes ar sīkiem sudraba ielaidumiem." 12 "Kamēr ķēniņš pie galda, smaržo mana nardes puķe. 13 Mans draugs ir man kā mirru pušķītis, kas novietots starp manām krūtīm. 14 Mans draugs man ir kā ciprešu ziedu čemurs Engedijas vīna dārzos." 15 "Redzi, mana draudzene, tu esi skaista; skaista tu esi, tavas acis ir tādas kā baložiem." 16 "Raugies, mans draugs, arī tu esi skaists un mīlīgs! Redzi, mūsu guļasvieta ir zaļumu klājā; 17 mūsu ēku stabi, sijas un dziedri ir ciedri, mūsu sienu pārsegums ir cipreses.
