1 And all the congregation lifted up their voice, and cried; and the people wept that night. 2 And all the children of Israel murmured against Moses and against Aaron: and the whole congregation said unto them, Would God that we had died in the land of Egypt! or would God we had died in this wilderness! 3 And wherefore hath the LORD brought us unto this land, to fall by the sword, that our wives and our children should be a prey? were it not better for us to return into Egypt? 4 And they said one to another, Let us make a captain, and let us return into Egypt.
5 Then Moses and Aaron fell on their faces before all the assembly of the congregation of the children of Israel.
6 ¶ And Joshua the son of Nun, and Caleb the son of Jephunneh, which were of them that searched the land, rent their clothes: 7 And they spake unto all the company of the children of Israel, saying, The land, which we passed through to search it, is an exceeding good land. 8 If the LORD delight in us, then he will bring us into this land, and give it us; a land which floweth with milk and honey. 9 Only rebel not ye against the LORD, neither fear ye the people of the land; for they are bread for us: their defence is departed from them, and the LORD is with us: fear them not. 10 But all the congregation bade stone them with stones. And the glory of the LORD appeared in the tabernacle of the congregation before all the children of Israel.
11 ¶ And the LORD said unto Moses, How long will this people provoke me? and how long will it be ere they believe me, for all the signs which I have shewed among them? 12 I will smite them with the pestilence, and disinherit them, and will make of thee a greater nation and mightier than they.
13 ¶ And Moses said unto the LORD, Then the Egyptians shall hear it , (for thou broughtest up this people in thy might from among them;) 14 And they will tell it to the inhabitants of this land: for they have heard that thou LORD art among this people, that thou LORD art seen face to face, and that thy cloud standeth over them, and that thou goest before them, by day time in a pillar of a cloud, and in a pillar of fire by night.
15 ¶ Now if thou shalt kill all this people as one man, then the nations which have heard the fame of thee will speak, saying, 16 Because the LORD was not able to bring this people into the land which he sware unto them, therefore he hath slain them in the wilderness. 17 And now, I beseech thee, let the power of my Lord be great, according as thou hast spoken, saying, 18 The LORD is longsuffering, and of great mercy, forgiving iniquity and transgression, and by no means clearing the guilty , visiting the iniquity of the fathers upon the children unto the third and fourth generation . 19 Pardon, I beseech thee, the iniquity of this people according unto the greatness of thy mercy, and as thou hast forgiven this people, from Egypt even until now.
20 And the LORD said, I have pardoned according to thy word: 21 But as truly as I live, all the earth shall be filled with the glory of the LORD. 22 Because all those men which have seen my glory, and my miracles, which I did in Egypt and in the wilderness, and have tempted me now these ten times, and have not hearkened to my voice; 23 Surely they shall not see the land which I sware unto their fathers, neither shall any of them that provoked me see it: 24 But my servant Caleb, because he had another spirit with him, and hath followed me fully, him will I bring into the land whereinto he went; and his seed shall possess it. 25 (Now the Amalekites and the Canaanites dwelt in the valley.) To morrow turn you, and get you into the wilderness by the way of the Red sea.
26 ¶ And the LORD spake unto Moses and unto Aaron, saying, 27 How long shall I bear with this evil congregation, which murmur against me? I have heard the murmurings of the children of Israel, which they murmur against me. 28 Say unto them, As truly as I live, saith the LORD, as ye have spoken in mine ears, so will I do to you: 29 Your carcases shall fall in this wilderness; and all that were numbered of you, according to your whole number, from twenty years old and upward, which have murmured against me, 30 Doubtless ye shall not come into the land, concerning which I sware to make you dwell therein, save Caleb the son of Jephunneh, and Joshua the son of Nun. 31 But your little ones, which ye said should be a prey, them will I bring in, and they shall know the land which ye have despised. 32 But as for you, your carcases, they shall fall in this wilderness. 33 And your children shall wander in the wilderness forty years, and bear your whoredoms, until your carcases be wasted in the wilderness. 34 After the number of the days in which ye searched the land, even forty days, each day for a year, shall ye bear your iniquities, even forty years, and ye shall know my breach of promise. 35 I the LORD have said, I will surely do it unto all this evil congregation, that are gathered together against me: in this wilderness they shall be consumed, and there they shall die.
36 And the men, which Moses sent to search the land, who returned, and made all the congregation to murmur against him, by bringing up a slander upon the land, 37 Even those men that did bring up the evil report upon the land, died by the plague before the LORD. 38 But Joshua the son of Nun, and Caleb the son of Jephunneh, which were of the men that went to search the land, lived still . 39 And Moses told these sayings unto all the children of Israel: and the people mourned greatly.
40 ¶ And they rose up early in the morning, and gat them up into the top of the mountain, saying, Lo, we be here , and will go up unto the place which the LORD hath promised: for we have sinned. 41 And Moses said, Wherefore now do ye transgress the commandment of the LORD? but it shall not prosper. 42 Go not up, for the LORD is not among you; that ye be not smitten before your enemies. 43 For the Amalekites and the Canaanites are there before you, and ye shall fall by the sword: because ye are turned away from the LORD, therefore the LORD will not be with you. 44 But they presumed to go up unto the hill top: nevertheless the ark of the covenant of the LORD, and Moses, departed not out of the camp. 45 Then the Amalekites came down, and the Canaanites which dwelt in that hill, and smote them, and discomfited them, even unto Hormah.
1 Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. 2 Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: "Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! 3 Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?" 4 Un tie runāja cits uz citu: "Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!" 5 Tad Mozus un Ārons nokrita uz sava vaiga pie zemes visas sapulcētās Israēla bērnu draudzes priekšā. 6 Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem, saplēsa savas drēbes, 7 un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: "Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! 8 Ja Tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. 9 Tikai jūs paši nesacelieties pret To Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!" 10 Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet Tā Kunga godība parādījās Saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā. 11 Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis? 12 Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!" 13 Bet Mozus sacīja Tam Kungam: "Ēģip-tieši ir dzirdējuši, ka Tu ar Savu spēku šo tautu esi izvedis no viņu vidus, 14 un ir to sacījuši šīs zemes iedzīvotājiem; tie ir dzirdējuši, ka Tu, ak, Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, esi acīm redzams, ka Tu esi, kas stāvi pār tiem mākonī, un ka Tu ej viņu priekšā mākoņa stabā dienā, bet uguns stabā naktī. 15 Un, ja Tu tagad liktu mirt šai tautai, gluži tā kā vienam vīram, tad tautas, kas Tavu slavu dzirdējušas, sacītu: 16 tāpēc, ka Tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī! 17 Bet nedari tā, liec Savam spēkam augt, ak, Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams: 18 Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.- 19 Tā piedod, lūdzams, šīs tautas pārkāpumus pēc Savas lielās žēlastības, un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim!" 20 Un Tas Kungs sacīja: "Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis. 21 Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, Tā Kunga godība piepildīs visu zemi; 22 visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši Manu godību un Manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet, kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami Manai balsij, 23 tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt! 24 Bet Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos; 25 bet amalekieši un kānaānieši dzīvo ielejā; rīt griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu!" 26 Un Tas Kungs sacīja Mozum un Āronam, teikdams: 27 "Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret Mani. 28 Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es tā jums darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši! 29 Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem, tas ir, tiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši. 30 Jums nebūs ieiet tanī zemē, pār kuru Es esmu pacēlis Savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam. 31 Un jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu,- tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši; 32 bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī, 33 un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklību, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī. 34 Pēc četrdesmit dienu skaita - tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi -, ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus, lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos! 35 Es esmu Tas Kungs; patiesi, ko Es runāju, to Es arī darīšu visai šai ļaunajai draudzei; kas pret Mani ir vienojušies, tiem būs iet bojā šinī tuksnesī, un tur tie arī mirs!" 36 Bet tie vīri, ko Mozus bija izsūtījis, lai izlūkotu zemi, un kas bija atgriezušies atpakaļ un skubinājuši draudzi kurnēt pret viņu, celdami neslavu arī tai zemei, 37 šie vīri, kas bija neslavu cēluši zemei, nomira piepešā nāvē Tā Kunga priekšā. 38 Bet Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no to vīru vidus, kas bija gājuši izlūkot zemi, palika dzīvi. 39 Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās. 40 Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: "Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis, jo mēs esam grēkojuši." 41 Bet Mozus sacīja: "Kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies! 42 Neejiet uz augšu, jo Tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti, 43 jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no Tā Kunga atkāpušies, tāpēc Tas Kungs nav vairs jūsu vidū!" 44 Un tomēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. 45 Tad amalekieši un kānaānieši, kas tajos kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai.
