1 So these three men ceased to answer Job, because he was righteous in his own eyes. 2 Then was kindled the wrath of Elihu the son of Barachel the Buzite, of the kindred of Ram: against Job was his wrath kindled, because he justified himself rather than God. 3 Also against his three friends was his wrath kindled, because they had found no answer, and yet had condemned Job. 4 Now Elihu had waited till Job had spoken, because they were elder than he. 5 When Elihu saw that there was no answer in the mouth of these three men, then his wrath was kindled.
6 And Elihu the son of Barachel the Buzite answered and said, I am young, and ye are very old; wherefore I was afraid, and durst not shew you mine opinion. 7 I said, Days should speak, and multitude of years should teach wisdom. 8 But there is a spirit in man: and the inspiration of the Almighty giveth them understanding. 9 Great men are not always wise: neither do the aged understand judgment. 10 Therefore I said, Hearken to me; I also will shew mine opinion. 11 Behold, I waited for your words; I gave ear to your reasons, whilst ye searched out what to say. 12 Yea, I attended unto you, and, behold, there was none of you that convinced Job, or that answered his words: 13 Lest ye should say, We have found out wisdom: God thrusteth him down, not man. 14 Now he hath not directed his words against me: neither will I answer him with your speeches.
15 They were amazed, they answered no more: they left off speaking. 16 When I had waited, (for they spake not, but stood still, and answered no more;) 17 I said , I will answer also my part, I also will shew mine opinion. 18 For I am full of matter, the spirit within me constraineth me. 19 Behold, my belly is as wine which hath no vent; it is ready to burst like new bottles. 20 I will speak, that I may be refreshed: I will open my lips and answer. 21 Let me not, I pray you, accept any man’s person, neither let me give flattering titles unto man. 22 For I know not to give flattering titles; in so doing my maker would soon take me away.
1 Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu, 2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu; 3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši. 4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš. 5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās. 6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas. 7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! 8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus. 9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. 10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās. 11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus, 12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi. 13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks! 14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem. 15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu! 16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā? 17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas, 18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt. 19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki. 20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu. 21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, 22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.
