1 Moreover Job continued his parable, and said, 2 Oh that I were as in months past, as in the days when God preserved me; 3 When his candle shined upon my head, and when by his light I walked through darkness; 4 As I was in the days of my youth, when the secret of God was upon my tabernacle; 5 When the Almighty was yet with me, when my children were about me; 6 When I washed my steps with butter, and the rock poured me out rivers of oil;
7 When I went out to the gate through the city, when I prepared my seat in the street! 8 The young men saw me, and hid themselves: and the aged arose, and stood up. 9 The princes refrained talking, and laid their hand on their mouth. 10 The nobles held their peace, and their tongue cleaved to the roof of their mouth. 11 When the ear heard me , then it blessed me; and when the eye saw me , it gave witness to me: 12 Because I delivered the poor that cried, and the fatherless, and him that had none to help him. 13 The blessing of him that was ready to perish came upon me: and I caused the widow’s heart to sing for joy. 14 I put on righteousness, and it clothed me: my judgment was as a robe and a diadem. 15 I was eyes to the blind, and feet was I to the lame. 16 I was a father to the poor: and the cause which I knew not I searched out. 17 And I brake the jaws of the wicked, and plucked the spoil out of his teeth.
18 Then I said, I shall die in my nest, and I shall multiply my days as the sand. 19 My root was spread out by the waters, and the dew lay all night upon my branch. 20 My glory was fresh in me, and my bow was renewed in my hand. 21 Unto me men gave ear, and waited, and kept silence at my counsel. 22 After my words they spake not again; and my speech dropped upon them. 23 And they waited for me as for the rain; and they opened their mouth wide as for the latter rain. 24 If I laughed on them, they believed it not; and the light of my countenance they cast not down. 25 I chose out their way, and sat chief, and dwelt as a king in the army, as one that comforteth the mourners.
1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja: 2 "Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs, 3 kad Viņa gaismeklis vēl spīdēja pār manu galvu, kad Viņa gaismā izstaigāju tumsu, 4 tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti, 5 kad Visuvarenais vēl bija manā pusē un apkārt ap mani bija mani jaunieši, 6 kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs! 7 Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā, 8 tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot. 9 Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes. 10 Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām, 11 jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi. 12 Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma. 13 Svētība no tā mutes, kas iet bojā, nāca pār mani, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi. 14 Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvassega mani pušķoja mans taisnīgums. 15 Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam. 16 Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kurus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt. 17 Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem. 18 Un es spriedu tā: ar savu ligzdu es miršu; kā smiltis es vairošu savas dienas. 19 Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izpletušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros. 20 Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā. 21 Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet arī sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami. 22 Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi. 23 Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietusgāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu. 24 Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu. 25 Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.
