1 Why, seeing times are not hidden from the Almighty, do they that know him not see his days? 2 Some remove the landmarks; they violently take away flocks, and feed thereof . 3 They drive away the ass of the fatherless, they take the widow’s ox for a pledge. 4 They turn the needy out of the way: the poor of the earth hide themselves together. 5 Behold, as wild asses in the desert, go they forth to their work; rising betimes for a prey: the wilderness yieldeth food for them and for their children. 6 They reap every one his corn in the field: and they gather the vintage of the wicked. 7 They cause the naked to lodge without clothing, that they have no covering in the cold. 8 They are wet with the showers of the mountains, and embrace the rock for want of a shelter. 9 They pluck the fatherless from the breast, and take a pledge of the poor. 10 They cause him to go naked without clothing, and they take away the sheaf from the hungry; 11 Which make oil within their walls, and tread their winepresses, and suffer thirst. 12 Men groan from out of the city, and the soul of the wounded crieth out: yet God layeth not folly to them .
13 They are of those that rebel against the light; they know not the ways thereof, nor abide in the paths thereof. 14 The murderer rising with the light killeth the poor and needy, and in the night is as a thief. 15 The eye also of the adulterer waiteth for the twilight, saying, No eye shall see me: and disguiseth his face. 16 In the dark they dig through houses, which they had marked for themselves in the daytime: they know not the light. 17 For the morning is to them even as the shadow of death: if one know them, they are in the terrors of the shadow of death.
18 He is swift as the waters; their portion is cursed in the earth: he beholdeth not the way of the vineyards. 19 Drought and heat consume the snow waters: so doth the grave those which have sinned. 20 The womb shall forget him; the worm shall feed sweetly on him; he shall be no more remembered; and wickedness shall be broken as a tree. 21 He evil entreateth the barren that beareth not: and doeth not good to the widow. 22 He draweth also the mighty with his power: he riseth up, and no man is sure of life. 23 Though it be given him to be in safety, whereon he resteth; yet his eyes are upon their ways. 24 They are exalted for a little while, but are gone and brought low; they are taken out of the way as all other , and cut off as the tops of the ears of corn. 25 And if it be not so now, who will make me a liar, and make my speech nothing worth?
1 Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas? 2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem. 3 Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi. 4 Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāpaslēpjas. 5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tiem jāiziet tuksnesī savos darbos, lūkojoties pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem. 6 Tīrumos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna dārzus. 7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu. 8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm. 9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus. 10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus. 11 Tie izspiež eļļu starp celtņu biezajiem mūriem, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes. 12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas! 13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas. 14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu. 15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: mani neviens pats neieraudzīs! - un viņš sev uzliek sejas aizsegu. 16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienā tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas. 17 Un tas visiem ir kopīgs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiem visiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi. 18 Ātri viņš aizslīd pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem. 19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši! 20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts, 21 viņš, kas izputinājis neauglīgo, to, kas nav dzemdējusi, un nav nekā laba darījis nevienai atraitnei! 22 Tāpat ar Savu spēku Dievs paildzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas pieceļas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot. 23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā pār tāda cilvēka ceļiem. 24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un, arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā. 25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?"
