1 And he commanded the steward of his house, saying, Fill the men’s sacks with food, as much as they can carry, and put every man’s money in his sack’s mouth. 2 And put my cup, the silver cup, in the sack’s mouth of the youngest, and his corn money. And he did according to the word that Joseph had spoken. 3 As soon as the morning was light, the men were sent away, they and their asses. 4 And when they were gone out of the city, and not yet far off, Joseph said unto his steward, Up, follow after the men; and when thou dost overtake them, say unto them, Wherefore have ye rewarded evil for good? 5 Is not this it in which my lord drinketh, and whereby indeed he divineth? ye have done evil in so doing.
6 ¶ And he overtook them, and he spake unto them these same words. 7 And they said unto him, Wherefore saith my lord these words? God forbid that thy servants should do according to this thing: 8 Behold, the money, which we found in our sacks’ mouths, we brought again unto thee out of the land of Canaan: how then should we steal out of thy lord’s house silver or gold? 9 With whomsoever of thy servants it be found, both let him die, and we also will be my lord’s bondmen. 10 And he said, Now also let it be according unto your words: he with whom it is found shall be my servant; and ye shall be blameless. 11 Then they speedily took down every man his sack to the ground, and opened every man his sack. 12 And he searched, and began at the eldest, and left at the youngest: and the cup was found in Benjamin’s sack. 13 Then they rent their clothes, and laded every man his ass, and returned to the city.
14 ¶ And Judah and his brethren came to Joseph’s house; for he was yet there: and they fell before him on the ground. 15 And Joseph said unto them, What deed is this that ye have done? wot ye not that such a man as I can certainly divine? 16 And Judah said, What shall we say unto my lord? what shall we speak? or how shall we clear ourselves? God hath found out the iniquity of thy servants: behold, we are my lord’s servants, both we, and he also with whom the cup is found. 17 And he said, God forbid that I should do so: but the man in whose hand the cup is found, he shall be my servant; and as for you, get you up in peace unto your father.
18 ¶ Then Judah came near unto him, and said, Oh my lord, let thy servant, I pray thee, speak a word in my lord’s ears, and let not thine anger burn against thy servant: for thou art even as Pharaoh. 19 My lord asked his servants, saying, Have ye a father, or a brother? 20 And we said unto my lord, We have a father, an old man, and a child of his old age, a little one; and his brother is dead, and he alone is left of his mother, and his father loveth him. 21 And thou saidst unto thy servants, Bring him down unto me, that I may set mine eyes upon him. 22 And we said unto my lord, The lad cannot leave his father: for if he should leave his father, his father would die. 23 And thou saidst unto thy servants, Except your youngest brother come down with you, ye shall see my face no more. 24 And it came to pass when we came up unto thy servant my father, we told him the words of my lord. 25 And our father said, Go again, and buy us a little food. 26 And we said, We cannot go down: if our youngest brother be with us, then will we go down: for we may not see the man’s face, except our youngest brother be with us. 27 And thy servant my father said unto us, Ye know that my wife bare me two sons: 28 And the one went out from me, and I said, Surely he is torn in pieces; and I saw him not since: 29 And if ye take this also from me, and mischief befall him, ye shall bring down my gray hairs with sorrow to the grave. 30 Now therefore when I come to thy servant my father, and the lad be not with us; seeing that his life is bound up in the lad’s life; 31 It shall come to pass, when he seeth that the lad is not with us , that he will die: and thy servants shall bring down the gray hairs of thy servant our father with sorrow to the grave. 32 For thy servant became surety for the lad unto my father, saying, If I bring him not unto thee, then I shall bear the blame to my father for ever. 33 Now therefore, I pray thee, let thy servant abide instead of the lad a bondman to my lord; and let the lad go up with his brethren. 34 For how shall I go up to my father, and the lad be not with me? lest peradventure I see the evil that shall come on my father.
1 Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: "Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsgalā. 2 Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū." Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis. 3 No rīta, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti - viņi paši un viņu ēzeļi. 4 Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: "Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? 5 Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer un no kā viņš mēdz nākotni pareģot. Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami." 6 Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus. 7 Bet tie tam sacīja: "Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. 8 Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? 9 Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par vergiem." 10 Un viņš sacīja: "Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par vergu, bet jūs būsit brīvi." 11 Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu. 12 Un viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā. 13 Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā. 14 Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes. 15 Un Jāzeps sacīja tiem: "Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams paredzēšu?" 16 Tad Jūda sacīja: "Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts." 17 Tad viņš sacīja: "Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par vergu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva." 18 Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: "Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam. 19 Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis? 20 Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl. 21 Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt. 22 Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs. 23 Un tu sacīji saviem kalpiem: ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu. 24 Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus, 25 mūsu tēvs sacīja: ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst. 26 Tad mēs sacījām: mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo, kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs. 27 Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. 28 Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai. 29 Un, ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā. 30 Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā, 31 tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. 32 Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. 33 Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par vergu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. 34 Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam."
