1 And afterward Moses and Aaron went in, and told Pharaoh, Thus saith the LORD God of Israel, Let my people go, that they may hold a feast unto me in the wilderness. 2 And Pharaoh said, Who is the LORD, that I should obey his voice to let Israel go? I know not the LORD, neither will I let Israel go.
3 And they said, The God of the Hebrews hath met with us: let us go, we pray thee, three days’ journey into the desert, and sacrifice unto the LORD our God; lest he fall upon us with pestilence, or with the sword. 4 And the king of Egypt said unto them, Wherefore do ye, Moses and Aaron, let the people from their works? get you unto your burdens. 5 And Pharaoh said, Behold, the people of the land now are many, and ye make them rest from their burdens. 6 And Pharaoh commanded the same day the taskmasters of the people, and their officers, saying, 7 Ye shall no more give the people straw to make brick, as heretofore: let them go and gather straw for themselves. 8 And the tale of the bricks, which they did make heretofore, ye shall lay upon them; ye shall not diminish ought thereof: for they be idle; therefore they cry, saying, Let us go and sacrifice to our God. 9 Let there more work be laid upon the men, that they may labour therein; and let them not regard vain words.
10 ¶ And the taskmasters of the people went out, and their officers, and they spake to the people, saying, Thus saith Pharaoh, I will not give you straw. 11 Go ye, get you straw where ye can find it: yet not ought of your work shall be diminished. 12 So the people were scattered abroad throughout all the land of Egypt to gather stubble instead of straw. 13 And the taskmasters hasted them , saying, Fulfil your works, your daily tasks, as when there was straw. 14 And the officers of the children of Israel, which Pharaoh’s taskmasters had set over them, were beaten, and demanded, Wherefore have ye not fulfilled your task in making brick both yesterday and to day, as heretofore?
15 ¶ Then the officers of the children of Israel came and cried unto Pharaoh, saying, Wherefore dealest thou thus with thy servants? 16 There is no straw given unto thy servants, and they say to us, Make brick: and, behold, thy servants are beaten; but the fault is in thine own people. 17 But he said, Ye are idle, ye are idle: therefore ye say, Let us go and do sacrifice to the LORD. 18 Go therefore now, and work; for there shall no straw be given you, yet shall ye deliver the tale of bricks. 19 And the officers of the children of Israel did see that they were in evil case , after it was said, Ye shall not minish ought from your bricks of your daily task.
20 ¶ And they met Moses and Aaron, who stood in the way, as they came forth from Pharaoh: 21 And they said unto them, The LORD look upon you, and judge; because ye have made our savour to be abhorred in the eyes of Pharaoh, and in the eyes of his servants, to put a sword in their hand to slay us. 22 And Moses returned unto the LORD, and said, Lord, wherefore hast thou so evil entreated this people? why is it that thou hast sent me? 23 For since I came to Pharaoh to speak in thy name, he hath done evil to this people; neither hast thou delivered thy people at all.
1 Pēc tam Mozus un Ārons gāja pie faraona un sacīja: "Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid Manu tautu, ka tie Man sarīko svētkus tuksnesī." 2 Bet faraons sacīja: "Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls? Es nepazīstu To Kungu, un arī Israēlu es neatlaidīšu." 3 Tad viņi sacīja: "Tas ir ebreju Dievs, kas parādījies mums. Ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, savam Dievam, ka Tas pār mums nenāk ar mēri vai zobenu." 4 Un Ēģiptes ķēniņš sacīja viņiem: "Mozu un Āron! Kāpēc jūs atraujat ļaudis no viņu darbiem? Ejiet atpakaļ pie sava darba!" 5 Un faraons teica: "Redzi, šo ļaužu šinī zemē ir jau daudz, un jūs tos gribat atturēt no darba!" 6 Un tai pašā dienā faraons pavēlēja ļaužu uzraugiem un viņu pārraugiem: 7 "Turpmāk nedodiet vairs salmus ļaudīm ķieģeļu taisīšanai, kā tas bija līdz šim! Lai viņi paši iet un sagādā sev salmus. 8 Un to ķieģeļu skaitu, kas viņiem bija līdz šim jātaisa, uzlieciet arī turpmāk, jūs to nedrīkstat samazināt. Viņi ir slinki, tāpēc viņi kliedz: iesim un upurēsim savam Dievam. 9 Šo ļaužu darbu padariet smagāku, ka viņi strādātu un neklausītos viltus valodās." 10 Tad ļaužu uzraugi un viņu pārraugi izgāja un runāja uz ļaudīm, sacīdami: "Tā ir teicis faraons: es nedošu jums vairs salmus. 11 Ejiet paši un gādājiet sev salmus, kur vien jūs tos atrodat, bet no jūsu darba mēra nekas netiks samazināts." 12 Tad ļaudis izklīda pa visu Ēģiptes zemi, lai savāktu rugājus salmu vietā. 13 Un uzraugi tos skubināja, teikdami: "Pildiet savu pienākumu! Jūsu dienas uzdevums ir tāds pats kā agrāk, kad jums bija salmi." 14 Un faraona pārraugi sita no Israēla vidus ieceltos uzraugus, sacīdami: "Kādēļ jūs neesat izgatavojuši to pašu ķieģeļu skaitu kā līdz šim?" 15 Tad Israēla bērnu uzraugi gāja un žēlojās faraonam, sacīdami: "Kāpēc tu tā dari saviem kalpiem? 16 Taviem kalpiem vairs netiek doti salmi, bet ķieģeļus - tā mums saka - jums būs taisīt. Un redzi, tavi kalpi tiek sisti, bet tā ir tavu ļaužu vaina." 17 Bet tas sacīja: "Sliņķi jūs esat, sliņķi! Tāpēc jūs sakāt: iesim un upurēsim Tam Kungam. 18 Bet tagad ejiet un strādājiet! Salmus jums nedos, bet noteiktais ķieģeļu skaits jums jātaisa." 19 Un Israēla bērnu uzraugi redzēja, ka viņi ir postā, saņēmuši pavēli: nesamaziniet dienas darba ķieģeļu skaitu. 20 Un, ārā nākot no faraona, tie satika Mozu un Āronu, kas stāvēja un gaidīja tos. 21 Un viņi sacīja tiem: "Lai Tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par nicināmiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņu rokās mūs nonāvēt." 22 Tad Mozus vērsās pie Tā Kunga un teica: "Ak, Kungs, kāpēc Tu esi darījis tādu ļaunumu šai tautai? Kāpēc Tu mani esi sūtījis? 23 Kopš es gāju pie faraona, lai runātu Tavā Vārdā, viņš darījis šai tautai ļaunu, un Tu tomēr neglābi Savu tautu."
