1 Manasseh was twelve years old when he began to reign, and he reigned fifty and five years in Jerusalem: 2 But did that which was evil in the sight of the LORD, like unto the abominations of the heathen, whom the LORD had cast out before the children of Israel.
3 ¶ For he built again the high places which Hezekiah his father had broken down, and he reared up altars for Baalim, and made groves, and worshipped all the host of heaven, and served them. 4 Also he built altars in the house of the LORD, whereof the LORD had said, In Jerusalem shall my name be for ever. 5 And he built altars for all the host of heaven in the two courts of the house of the LORD. 6 And he caused his children to pass through the fire in the valley of the son of Hinnom: also he observed times, and used enchantments, and used witchcraft, and dealt with a familiar spirit, and with wizards: he wrought much evil in the sight of the LORD, to provoke him to anger. 7 And he set a carved image, the idol which he had made, in the house of God, of which God had said to David and to Solomon his son, In this house, and in Jerusalem, which I have chosen before all the tribes of Israel, will I put my name for ever: 8 Neither will I any more remove the foot of Israel from out of the land which I have appointed for your fathers; so that they will take heed to do all that I have commanded them, according to the whole law and the statutes and the ordinances by the hand of Moses. 9 So Manasseh made Judah and the inhabitants of Jerusalem to err, and to do worse than the heathen, whom the LORD had destroyed before the children of Israel. 10 And the LORD spake to Manasseh, and to his people: but they would not hearken.
11 ¶ Wherefore the LORD brought upon them the captains of the host of the king of Assyria, which took Manasseh among the thorns, and bound him with fetters, and carried him to Babylon. 12 And when he was in affliction, he besought the LORD his God, and humbled himself greatly before the God of his fathers, 13 And prayed unto him: and he was intreated of him, and heard his supplication, and brought him again to Jerusalem into his kingdom. Then Manasseh knew that the LORD he was God. 14 Now after this he built a wall without the city of David, on the west side of Gihon, in the valley, even to the entering in at the fish gate, and compassed about Ophel, and raised it up a very great height, and put captains of war in all the fenced cities of Judah. 15 And he took away the strange gods, and the idol out of the house of the LORD, and all the altars that he had built in the mount of the house of the LORD, and in Jerusalem, and cast them out of the city. 16 And he repaired the altar of the LORD, and sacrificed thereon peace offerings and thank offerings, and commanded Judah to serve the LORD God of Israel. 17 Nevertheless the people did sacrifice still in the high places, yet unto the LORD their God only.
18 ¶ Now the rest of the acts of Manasseh, and his prayer unto his God, and the words of the seers that spake to him in the name of the LORD God of Israel, behold, they are written in the book of the kings of Israel. 19 His prayer also, and how God was intreated of him, and all his sin, and his trespass, and the places wherein he built high places, and set up groves and graven images, before he was humbled: behold, they are written among the sayings of the seers.
20 ¶ So Manasseh slept with his fathers, and they buried him in his own house: and Amon his son reigned in his stead.
21 ¶ Amon was two and twenty years old when he began to reign, and reigned two years in Jerusalem. 22 But he did that which was evil in the sight of the LORD, as did Manasseh his father: for Amon sacrificed unto all the carved images which Manasseh his father had made, and served them; 23 And humbled not himself before the LORD, as Manasseh his father had humbled himself; but Amon trespassed more and more. 24 And his servants conspired against him, and slew him in his own house.
25 ¶ But the people of the land slew all them that had conspired against king Amon; and the people of the land made Josiah his son king in his stead.
1 Manasem, kļūstot par ķēniņu, bija divpadsmit gadu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. 2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, sekodams to tautu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot. 3 Viņš atkal lika uzcelt kalnu augstieņu svētnīcas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un viņš uzcēla altārus baaliem un izveidoja ašēras, un pielūdza visu debess zvaigžņu pulku, un tiem kalpoja. 4 Un viņš arī uzcēla altārus Tā Kunga namā, par kuru Tas Kungs bija noteicis: "Jeruzālemē lai mīt Mans Vārds uz mūžīgiem laikiem!" 5 Un viņš uzcēla altārus debess zvaigžņu pulkiem Tā Kunga nama abos pagalmos. 6 Un viņš lika saviem dēliem iet nāvē kā uguns upuriem Ben-Hinomas ielejā, viņš nodarbojās ar zīlēšanu, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintniekus; viņš darīja daudz tāda, kas Tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams. 7 Un viņš novietoja arī elka tēlu, ko viņš bija izveidojis, Dieva namā, par kuru Dievs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam noteicis: "Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu Sev izraudzījis visu Israēla cilšu starpā, Es likšu Savam Vārdam dzīvot mūžīgi! 8 Un turpmāk Es nelikšu Israēla kājai atrauties no tās zemes, ko Es esmu nolicis jūsu tēviem, ja vien viņi turēs un darīs visu, ko Es esmu viņiem pavēlējis, pēc bauslības, likumiem un tiesām caur Mozu." 9 Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās tautas, ko Tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā. 10 Tas Kungs gan brīdināja Manasi un viņa tautu, bet viņi to neņēma vērā. 11 Tāpēc Tas Kungs lika doties pret viņiem uzbrukumā Asīrijas ķēniņa karavadoņiem; tie sagūstīja Manasi ar īpašiem kāšiem, turēja viņu apcietinājumā iekaltu vara važās un pēc tam aizveda viņu uz Bābeli. 12 Tad viņš savā postā lūdza žēlastību no Tā Kunga, sava Dieva, un viņš ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā 13 un nemitīgi Viņu lūdza. Tad Tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu, un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka Tas Kungs patiesi ir Dievs. 14 Pēc tam viņš cēla Dāvida pilsētai ārējo mūri uz Gihonas pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ir ieeja pa Zivju vārtiem, visapkārt Ofēla kalnam, un viņš to uzcēla ļoti augstu. Viņš arī iecēla karavadoņus visās nocietinātās pilsētās Jūdā. 15 Un viņš aizvāca projām svešos dievus un elku tēlu no Tā Kunga nama ar visiem altāriem, kurus viņš bija uzcēlis Tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmeta tos ārā no pilsētas. 16 Un viņš atjaunoja Tā Kunga altāri un upurēja uz tā kaujamos pateicības upurus un labprātīgos slavas upurus, un viņš pavēlēja Jūdas iedzīvotājiem kalpot Tam Kungam, Israēla Dievam. 17 Taču tauta joprojām nesa kaujamos upurus kalnu augstienēs, bet tikai Tam Kungam, savam Dievam. 18 Un, kas vēl par Manasi stāstāms - tiklab viņa lūgšana Dievam, kā arī redzētāju vēstījumi, ko tie Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdā viņam bija pasludinājuši, - redzi, tie ir pievienoti Israēla ķēniņu aprakstiem. 19 Bet viņa pazemīgā lūgšana un kā viņš tika uzklausīts, un arī visi viņa grēku darbi, viņa sacelšanās un tās vietas, kurās viņš bija uzcēlis augstieņu svētnīcas un kur viņš bija novietojis elku kokus un elku tēlus, iekāms viņš pats tika pazemots, - redzi, tas ir aprakstīts redzētāju stāstos. 20 Un Manase gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja viņa namā, un viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā. 21 Un Amonam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit divi gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus. 22 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase; Amons upurēja kaujamos upurus visiem tiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manase bija darinājis, un godāja tos. 23 Bet viņš nepazemojās Tā Kunga priekšā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, un viņš, šis pats Amons, uzkrāva sev aizvien vairāk pārkāpumu. 24 Un viņa kalpi pret viņu sazvērējās un nogalināja viņu viņa paša pilī. 25 Bet tās zemes ļaudis nosita visus sazvērniekus, kuri bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un viņi cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju.
