1 Then they told David, saying, Behold, the Philistines fight against Keilah, and they rob the threshingfloors. 2 Therefore David enquired of the LORD, saying, Shall I go and smite these Philistines? And the LORD said unto David, Go, and smite the Philistines, and save Keilah. 3 And David’s men said unto him, Behold, we be afraid here in Judah: how much more then if we come to Keilah against the armies of the Philistines? 4 Then David enquired of the LORD yet again. And the LORD answered him and said, Arise, go down to Keilah; for I will deliver the Philistines into thine hand. 5 So David and his men went to Keilah, and fought with the Philistines, and brought away their cattle, and smote them with a great slaughter. So David saved the inhabitants of Keilah. 6 And it came to pass, when Abiathar the son of Ahimelech fled to David to Keilah, that he came down with an ephod in his hand.
7 ¶ And it was told Saul that David was come to Keilah. And Saul said, God hath delivered him into mine hand; for he is shut in, by entering into a town that hath gates and bars. 8 And Saul called all the people together to war, to go down to Keilah, to besiege David and his men.
9 ¶ And David knew that Saul secretly practised mischief against him; and he said to Abiathar the priest, Bring hither the ephod. 10 Then said David, O LORD God of Israel, thy servant hath certainly heard that Saul seeketh to come to Keilah, to destroy the city for my sake. 11 Will the men of Keilah deliver me up into his hand? will Saul come down, as thy servant hath heard? O LORD God of Israel, I beseech thee, tell thy servant. And the LORD said, He will come down. 12 Then said David, Will the men of Keilah deliver me and my men into the hand of Saul? And the LORD said, They will deliver thee up.
13 ¶ Then David and his men, which were about six hundred, arose and departed out of Keilah, and went whithersoever they could go. And it was told Saul that David was escaped from Keilah; and he forbare to go forth.
14 And David abode in the wilderness in strong holds, and remained in a mountain in the wilderness of Ziph. And Saul sought him every day, but God delivered him not into his hand. 15 And David saw that Saul was come out to seek his life: and David was in the wilderness of Ziph in a wood.
16 ¶ And Jonathan Saul’s son arose, and went to David into the wood, and strengthened his hand in God. 17 And he said unto him, Fear not: for the hand of Saul my father shall not find thee; and thou shalt be king over Israel, and I shall be next unto thee; and that also Saul my father knoweth. 18 And they two made a covenant before the LORD: and David abode in the wood, and Jonathan went to his house.
19 ¶ Then came up the Ziphites to Saul to Gibeah, saying, Doth not David hide himself with us in strong holds in the wood, in the hill of Hachilah, which is on the south of Jeshimon? 20 Now therefore, O king, come down according to all the desire of thy soul to come down; and our part shall be to deliver him into the king’s hand. 21 And Saul said, Blessed be ye of the LORD; for ye have compassion on me. 22 Go, I pray you, prepare yet, and know and see his place where his haunt is, and who hath seen him there: for it is told me that he dealeth very subtilly. 23 See therefore, and take knowledge of all the lurking places where he hideth himself, and come ye again to me with the certainty, and I will go with you: and it shall come to pass, if he be in the land, that I will search him out throughout all the thousands of Judah. 24 And they arose, and went to Ziph before Saul: but David and his men were in the wilderness of Maon, in the plain on the south of Jeshimon. 25 Saul also and his men went to seek him . And they told David: wherefore he came down into a rock, and abode in the wilderness of Maon. And when Saul heard that , he pursued after David in the wilderness of Maon. 26 And Saul went on this side of the mountain, and David and his men on that side of the mountain: and David made haste to get away for fear of Saul; for Saul and his men compassed David and his men round about to take them.
27 ¶ But there came a messenger unto Saul, saying, Haste thee, and come; for the Philistines have invaded the land. 28 Wherefore Saul returned from pursuing after David, and went against the Philistines: therefore they called that place Sela-hammahlekoth.
29 ¶ And David went up from thence, and dwelt in strong holds at En-gedi.
1 Kad Dāvidam paziņoja: "Redzi, filistieši nemitīgi karo ar Kegilu un pastāvīgi aplaupa viņu klonus!" - 2 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs iet un sakaut filistiešus?" Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!" 3 Bet Dāvida vīri viņam sacīja: "Redzi, mēs jau še Jūdā dzīvojam pastāvīgās bailēs, un ko mēs darīsim tad, kad dosimies Kegilā uzbrukumā pret filistiešu karapulkiem?" 4 Tad Dāvids vēlreiz griezās ar jautājumu pie Tā Kunga, un Tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: "Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā." 5 Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu, uzbruka filistiešiem un kā laupījumu aizdzina viņu ganāmpulkus, bet viņus pašus sakāva lielā kaujā. Tā Dāvids izglāba Kegilas iedzīvotājus. 6 Bet, kad Abjatārs, Ahimeleha dēls, bēga uz Kegilu pie Dāvida, tad viņš uz turieni bija paņēmis līdzi arī savu efodu. 7 Kad Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: "Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir aizbultējami divkārši vārti." 8 Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. 9 Kad Dāvids uzzināja, ka Sauls klusībā bija apņēmies darīt viņam ļaunu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: "Atnes efodu!" 10 Un Dāvids lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs, Tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisās nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ. 11 Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā Tavs kalps to ir dzirdējis? Ak, Kungs, Israēla Dievs, saki to, lūdzu, Savam kalpam!" Tad Tas Kungs sacīja: "Jā, viņš nonāks lejā!" 12 Un Dāvids sacīja: "Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?" Tas Kungs atbildēja: "Nodos!" 13 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un siroja, kur vien varēdami. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kara gājienā. 14 Bet Dāvids uzturējās tuksnesī nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Sauls gan to meklēja visu laiku, bet Dievs nedeva to viņam rokā. 15 Kad Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, - bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos -, 16 tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu, 17 un sacīja viņam: "Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrais pēc tevis, un to itin labi zina arī mans tēvs Sauls." 18 Tad viņi abi noslēdza derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā. 19 Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kuri atrodas dienvidos no Ješimonas. 20 Un nu, ķēniņ, nāc pie mums lejā un piepildi visas sava sirdsprāta vēlēšanās, jo mūsu pienākums ir viņu sasietu nodot ķēniņa rokā!" 21 Tad Sauls sacīja: "Lai jūs būtu svētīti Tam Kungam, ka jūs esat man līdzi jutuši! 22 Ejiet un pārliecinieties vēl, izlūkojiet un skatiet vietu, kur viņa pēdas atrodamas un kas viņu tur būtu redzējis, jo man ir sacīts, ka viņš esot ļoti manīgs vīrs. 23 Un, kad jūs visas paslēptuves, kur vien viņš varētu būt paslēpies, būsit labi apskatījuši un izlūkojuši, tad griezieties pie manis atpakaļ ar pārbaudītu ziņu. Tad es iešu jums līdzi, un, ja viņš šai zemē būs, tad es viņu sameklēšu starp visiem tiem tūkstošiem, kas ir Jūdā!" 24 Tad tie cēlās un devās ceļā uz Zifu Saulam pa priekšu, bet Dāvids un viņa vīri tanī laikā uzturējās Maonas tuksneša klajumos, dienvidos no Ješimonas. 25 Un Sauls ar saviem vīriem gāja, lai viņu meklētu, bet Dāvidam tas bija pateikts, un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maonas tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ Maonas tuksnesī. 26 Un Sauls gāja kalna vienā pusē, bet Dāvids ar saviem vīriem gāja kalna otrā pusē. Tad Dāvids bailēs steidzās, lai izkļūtu no Saula tuvuma, bet Sauls ar saviem vīriem ielenca Dāvidu un viņa vīrus, gribēdams tos sagūstīt. 27 Tad pēkšņi kāds vēstnesis pienāca pie Saula un tam sacīja: "Steidzies un griezies atpakaļ, jo filistieši ir ielauzušies zemē." 28 Un Sauls griezās atpakaļ, nevajādams vairs Dāvidu, un viņš devās pret filistiešiem; tāpēc šī vieta tiek saukta par Glābšanas akmeni.
