1 And Solomon made affinity with Pharaoh king of Egypt, and took Pharaoh’s daughter, and brought her into the city of David, until he had made an end of building his own house, and the house of the LORD, and the wall of Jerusalem round about. 2 Only the people sacrificed in high places, because there was no house built unto the name of the LORD, until those days. 3 And Solomon loved the LORD, walking in the statutes of David his father: only he sacrificed and burnt incense in high places. 4 And the king went to Gibeon to sacrifice there; for that was the great high place: a thousand burnt offerings did Solomon offer upon that altar.
5 ¶ In Gibeon the LORD appeared to Solomon in a dream by night: and God said, Ask what I shall give thee. 6 And Solomon said, Thou hast shewed unto thy servant David my father great mercy, according as he walked before thee in truth, and in righteousness, and in uprightness of heart with thee; and thou hast kept for him this great kindness, that thou hast given him a son to sit on his throne, as it is this day. 7 And now, O LORD my God, thou hast made thy servant king instead of David my father: and I am but a little child: I know not how to go out or come in. 8 And thy servant is in the midst of thy people which thou hast chosen, a great people, that cannot be numbered nor counted for multitude. 9 Give therefore thy servant an understanding heart to judge thy people, that I may discern between good and bad: for who is able to judge this thy so great a people? 10 And the speech pleased the Lord, that Solomon had asked this thing. 11 And God said unto him, Because thou hast asked this thing, and hast not asked for thyself long life; neither hast asked riches for thyself, nor hast asked the life of thine enemies; but hast asked for thyself understanding to discern judgment; 12 Behold, I have done according to thy words: lo, I have given thee a wise and an understanding heart; so that there was none like thee before thee, neither after thee shall any arise like unto thee. 13 And I have also given thee that which thou hast not asked, both riches, and honour: so that there shall not be any among the kings like unto thee all thy days. 14 And if thou wilt walk in my ways, to keep my statutes and my commandments, as thy father David did walk, then I will lengthen thy days. 15 And Solomon awoke; and, behold, it was a dream. And he came to Jerusalem, and stood before the ark of the covenant of the LORD, and offered up burnt offerings, and offered peace offerings, and made a feast to all his servants.
16 ¶ Then came there two women, that were harlots, unto the king, and stood before him. 17 And the one woman said, O my lord, I and this woman dwell in one house; and I was delivered of a child with her in the house. 18 And it came to pass the third day after that I was delivered, that this woman was delivered also: and we were together; there was no stranger with us in the house, save we two in the house. 19 And this woman’s child died in the night; because she overlaid it. 20 And she arose at midnight, and took my son from beside me, while thine handmaid slept, and laid it in her bosom, and laid her dead child in my bosom. 21 And when I rose in the morning to give my child suck, behold, it was dead: but when I had considered it in the morning, behold, it was not my son, which I did bear. 22 And the other woman said, Nay; but the living is my son, and the dead is thy son. And this said, No; but the dead is thy son, and the living is my son. Thus they spake before the king. 23 Then said the king, The one saith, This is my son that liveth, and thy son is the dead: and the other saith, Nay; but thy son is the dead, and my son is the living. 24 And the king said, Bring me a sword. And they brought a sword before the king. 25 And the king said, Divide the living child in two, and give half to the one, and half to the other. 26 Then spake the woman whose the living child was unto the king, for her bowels yearned upon her son, and she said, O my lord, give her the living child, and in no wise slay it. But the other said, Let it be neither mine nor thine, but divide it . 27 Then the king answered and said, Give her the living child, and in no wise slay it: she is the mother thereof. 28 And all Israel heard of the judgment which the king had judged; and they feared the king: for they saw that the wisdom of God was in him, to do judgment.
1 Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. 2 Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts. 3 Kaut gan Salamans mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tomēr viņš arī mēdza uz augstienēm upurēt kaujamos upurus un kvēpināt. 4 Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upurēšanas vieta augstienēs. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru. 5 Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: "Saki man, ko lai Es tev dodu?" 6 Un Salamans sacīja: "Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. 7 Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. 8 Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. 9 Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?" 10 Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. 11 Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, 12 tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. 13 Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā. 14 Un, ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl arī pagarināšu tava mūža dienas." 15 Un Salamans pamodās: un, lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās Tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem. 16 Tolaik atnāca divas netiklas sievas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. 17 Un viena sieva sacīja: "Mans Kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. 18 Un notika, ka trešajā dienā, pēc tam kad es biju dzemdējusi, arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviena sveša cilvēka nebija pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien bijām tanī namā. 19 Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. 20 Bet tā naktī piecēlās un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa guldīja pie manām krūtīm. 21 Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un redzi, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta, un redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi." 22 Bet otra sieva sacīja: "Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, bet tavs dēls ir pagalam." Un šī atkārtoti sacīja: "Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." Un tā viņas runāja ķēniņa priekšā. 23 Tad ķēniņš sacīja: "Tā viena sieva saka: dzīvais dēls - tas ir mans dēls, bet mirušais - tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." 24 Un ķēniņš pavēlēja: "Atnesiet man zobenu." Un tie atnesa ķēniņam zobenu. 25 Un ķēniņš sacīja: "Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai." 26 Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam - jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad - un sacīja: "Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet." Bet otra sacīja: "Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to." 27 Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: "Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte." 28 Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest.
