1 Now king David was old and stricken in years; and they covered him with clothes, but he gat no heat. 2 Wherefore his servants said unto him, Let there be sought for my lord the king a young virgin: and let her stand before the king, and let her cherish him, and let her lie in thy bosom, that my lord the king may get heat. 3 So they sought for a fair damsel throughout all the coasts of Israel, and found Abishag a Shunammite, and brought her to the king. 4 And the damsel was very fair, and cherished the king, and ministered to him: but the king knew her not.
5 ¶ Then Adonijah the son of Haggith exalted himself, saying, I will be king: and he prepared him chariots and horsemen, and fifty men to run before him. 6 And his father had not displeased him at any time in saying, Why hast thou done so? and he also was a very goodly man; and his mother bare him after Absalom. 7 And he conferred with Joab the son of Zeruiah, and with Abiathar the priest: and they following Adonijah helped him . 8 But Zadok the priest, and Benaiah the son of Jehoiada, and Nathan the prophet, and Shimei, and Rei, and the mighty men which belonged to David, were not with Adonijah. 9 And Adonijah slew sheep and oxen and fat cattle by the stone of Zoheleth, which is by En-rogel, and called all his brethren the king’s sons, and all the men of Judah the king’s servants: 10 But Nathan the prophet, and Benaiah, and the mighty men, and Solomon his brother, he called not.
11 ¶ Wherefore Nathan spake unto Bath-sheba the mother of Solomon, saying, Hast thou not heard that Adonijah the son of Haggith doth reign, and David our lord knoweth it not? 12 Now therefore come, let me, I pray thee, give thee counsel, that thou mayest save thine own life, and the life of thy son Solomon. 13 Go and get thee in unto king David, and say unto him, Didst not thou, my lord, O king, swear unto thine handmaid, saying, Assuredly Solomon thy son shall reign after me, and he shall sit upon my throne? why then doth Adonijah reign? 14 Behold, while thou yet talkest there with the king, I also will come in after thee, and confirm thy words.
15 ¶ And Bath-sheba went in unto the king into the chamber: and the king was very old; and Abishag the Shunammite ministered unto the king. 16 And Bath-sheba bowed, and did obeisance unto the king. And the king said, What wouldest thou? 17 And she said unto him, My lord, thou swarest by the LORD thy God unto thine handmaid, saying , Assuredly Solomon thy son shall reign after me, and he shall sit upon my throne. 18 And now, behold, Adonijah reigneth; and now, my lord the king, thou knowest it not: 19 And he hath slain oxen and fat cattle and sheep in abundance, and hath called all the sons of the king, and Abiathar the priest, and Joab the captain of the host: but Solomon thy servant hath he not called. 20 And thou, my lord, O king, the eyes of all Israel are upon thee, that thou shouldest tell them who shall sit on the throne of my lord the king after him. 21 Otherwise it shall come to pass, when my lord the king shall sleep with his fathers, that I and my son Solomon shall be counted offenders.
22 ¶ And, lo, while she yet talked with the king, Nathan the prophet also came in. 23 And they told the king, saying, Behold Nathan the prophet. And when he was come in before the king, he bowed himself before the king with his face to the ground. 24 And Nathan said, My lord, O king, hast thou said, Adonijah shall reign after me, and he shall sit upon my throne? 25 For he is gone down this day, and hath slain oxen and fat cattle and sheep in abundance, and hath called all the king’s sons, and the captains of the host, and Abiathar the priest; and, behold, they eat and drink before him, and say, God save king Adonijah. 26 But me, even me thy servant, and Zadok the priest, and Benaiah the son of Jehoiada, and thy servant Solomon, hath he not called. 27 Is this thing done by my lord the king, and thou hast not shewed it unto thy servant, who should sit on the throne of my lord the king after him?
28 ¶ Then king David answered and said, Call me Bath-sheba. And she came into the king’s presence, and stood before the king. 29 And the king sware, and said, As the LORD liveth, that hath redeemed my soul out of all distress, 30 Even as I sware unto thee by the LORD God of Israel, saying, Assuredly Solomon thy son shall reign after me, and he shall sit upon my throne in my stead; even so will I certainly do this day. 31 Then Bath-sheba bowed with her face to the earth, and did reverence to the king, and said, Let my lord king David live for ever.
32 ¶ And king David said, Call me Zadok the priest, and Nathan the prophet, and Benaiah the son of Jehoiada. And they came before the king. 33 The king also said unto them, Take with you the servants of your lord, and cause Solomon my son to ride upon mine own mule, and bring him down to Gihon: 34 And let Zadok the priest and Nathan the prophet anoint him there king over Israel: and blow ye with the trumpet, and say, God save king Solomon. 35 Then ye shall come up after him, that he may come and sit upon my throne; for he shall be king in my stead: and I have appointed him to be ruler over Israel and over Judah. 36 And Benaiah the son of Jehoiada answered the king, and said, Amen: the LORD God of my lord the king say so too . 37 As the LORD hath been with my lord the king, even so be he with Solomon, and make his throne greater than the throne of my lord king David. 38 So Zadok the priest, and Nathan the prophet, and Benaiah the son of Jehoiada, and the Cherethites, and the Pelethites, went down, and caused Solomon to ride upon king David’s mule, and brought him to Gihon. 39 And Zadok the priest took an horn of oil out of the tabernacle, and anointed Solomon. And they blew the trumpet; and all the people said, God save king Solomon. 40 And all the people came up after him, and the people piped with pipes, and rejoiced with great joy, so that the earth rent with the sound of them.
41 ¶ And Adonijah and all the guests that were with him heard it as they had made an end of eating. And when Joab heard the sound of the trumpet, he said, Wherefore is this noise of the city being in an uproar? 42 And while he yet spake, behold, Jonathan the son of Abiathar the priest came: and Adonijah said unto him, Come in; for thou art a valiant man, and bringest good tidings. 43 And Jonathan answered and said to Adonijah, Verily our lord king David hath made Solomon king. 44 And the king hath sent with him Zadok the priest, and Nathan the prophet, and Benaiah the son of Jehoiada, and the Cherethites, and the Pelethites, and they have caused him to ride upon the king’s mule: 45 And Zadok the priest and Nathan the prophet have anointed him king in Gihon: and they are come up from thence rejoicing, so that the city rang again. This is the noise that ye have heard. 46 And also Solomon sitteth on the throne of the kingdom. 47 And moreover the king’s servants came to bless our lord king David, saying, God make the name of Solomon better than thy name, and make his throne greater than thy throne. And the king bowed himself upon the bed. 48 And also thus said the king, Blessed be the LORD God of Israel, which hath given one to sit on my throne this day, mine eyes even seeing it . 49 And all the guests that were with Adonijah were afraid, and rose up, and went every man his way.
50 ¶ And Adonijah feared because of Solomon, and arose, and went, and caught hold on the horns of the altar. 51 And it was told Solomon, saying, Behold, Adonijah feareth king Solomon: for, lo, he hath caught hold on the horns of the altar, saying, Let king Solomon swear unto me to day that he will not slay his servant with the sword. 52 And Solomon said, If he will shew himself a worthy man, there shall not an hair of him fall to the earth: but if wickedness shall be found in him, he shall die. 53 So king Solomon sent, and they brought him down from the altar. And he came and bowed himself to king Solomon: and Solomon said unto him, Go to thine house.
1 Kad ķēniņš Dāvids bija kļuvis vecs un bija jau labi gados, viņu gan apsedza ar viņa drēbēm, bet viņš nesasila. 2 Tad viņa kalpi viņam sacīja: "Sameklēsim savam kungam un ķēniņam kādu jaunavīgu sievu, kas pastāvīgi būtu viņa tuvumā, kas viņu apkalpotu un būtu viņa aprūpētāja; viņa lai arī guļ pie viņa krūts un lai sasilda mūsu kungu un ķēniņu." 3 Un viņi meklēja skaistu jaunavu visās Israēla robežās, un viņi atrada sunamieti Abišagu, un viņi to atveda pie ķēniņa. 4 Un šī jaunava patiešām bija ļoti skaista un kļuva ķēniņam par aprūpētāju, un viņa tam kalpoja, bet sakaru ķēniņam ar viņu nebija. 5 Bet Hagitas dēls Adonja lielīdamies sacīja: "Es kļūšu par ķēniņu." Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu. 6 Bet viņa tēvs viņam nekad nebija nekādus pārmetumus par to izteicis, jautādams: "Kādēļ tu tā rīkojies?" Viņam bija arī skaists augums, un Hagita viņu bija dzemdējusi tūliņ pēc Absaloma. 7 Un viņš bija ar Joābu, Cerujas dēlu, un ar priesteri Abjatāru jau vienojies.Tie atbalstīja Adonju. 8 Turpretī priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, tāpat pravietis Nātāns un Šimejs, un Rejs, un arī Dāvida izlasītie varoņi nebija ar Adonju. 9 Un Adonja upurēja kaujamos upurus: sīklopus, liellopus un barotus lopus pie Zoheletes akmens, kas atrodas blakus Ajin-Rogelai. Un viņš saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un arī visus ķēniņa darbiniekus, Jūdas vīrus. 10 Bet pravieti Nātānu un Benaju, kā arī varoņus un Salamanu viņš neaicināja. 11 Tad Nātāns sacīja Salamana mātei Batsebai, sacīdams: "Vai tu to vēl neesi dzirdējusi, ka mums Adonja, Hagitas dēls, ir par ķēniņu, bet mūsu pašu kungs Dāvids to nezina. 12 Un tagad nāc, es tev gribu dot kādu derīgu padomu, kā tu vari izglābt pati savu un sava dēla Salamana dvēseli. 13 Aizej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: vai tu pats, mans kungs un ķēniņ, neesi ar zvērestu apsolījis savai kalponei: mans dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa? Bet kādēļ tagad Adonja ir ķēniņš? 14 Un, lūk, kamēr tu vēl sarunāsies ar ķēniņu, es arī pēc tevis nākšu pie viņa un apstiprināšu tavus vārdus." 15 Un Batseba gāja pie ķēniņa iekšējā telpā; un ķēniņš bija ļoti novecojis, un Abišaga pašreiz apkopa ķēniņu. 16 Un Batseba palocījās un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, bet ķēniņš jautāja: "Ko tu vēlies?" 17 Un tā viņam sacīja: "Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie Tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis: tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. 18 Un nu, redzi, Adonja ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini. 19 Un viņš jau ir upurējis - vēršus un barotus lopus, un sīklopus, un viņš ir saaicinājis visus ķēniņa dēlus, arī priesteri Abjatāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Salamanu viņš aicinājis nav. 20 Bet tu pats, ak, kungs un ķēniņ, visa Israēla acis ir uz tevi vērstas, - tev pienākas tiem paziņot, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa. 21 Un notiks, kad mans kungs un ķēniņš būs aizgājis dusēt pie saviem tēviem, es un mans dēls Salamans būsim grēcinieki visu acīs." 22 Un, kamēr viņa vēl sarunājās ar ķēniņu, tikmēr arī pravietis Nātāns bija atnācis. 23 Tad ķēniņam tika paziņots: "Pravietis Nātāns ir atnācis." Un tas piegāja pie ķēniņa un nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. 24 Un Nātāns teica: "Kungs un ķēniņ! Vai tu esi pats teicis: Adonja būs ķēniņš pēc manis, vai arī: viņš sēdēs uz mana troņa? 25 Redzi, viņš jau šodien ir nogājis un upurējis vērsi un barotus lopus, un daudz sīklopu un ir saaicinājis gan visus ķēniņa dēlus, gan karapulku virsniekus, gan arī priesteri Abjatāru, un redzi, šie tur ēd un dzer pie viņa un sauc: lai dzīvo ķēniņš Adonja! 26 Bet mani, kas es esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu, tos viņš nav aicinājis. 27 Vai varbūt tā ir ķēniņa griba, un tu tikai to neesi darījis zināmu saviem kalpiem, kas pēc viņa sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa?" 28 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: "Ataiciniet pie manis Batsebu." Un tā atnāca pie ķēniņa un nostājās ķēniņa priekšā. 29 Un ķēniņš zvērēja un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir no visām bēdām atbrīvojis! 30 Tik tiešām, es tagad zvēru pie Tevis, Kungs, Israēla Dievs, sacīdams, ka tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un viņš sēdēs uz mana troņa manā vietā, un tā es to šodien arī piepildīšu." 31 Un Batseba palocījās ar savu vaigu līdz zemei, un viņa nometās uz sava vaiga pie zemes, ķēniņu godinādama, un sacīja: "Mans kungs Dāvids lai dzīvo mūžīgi." 32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: "Ataiciniet man priesteri Cadoku un pravieti Nātānu, un Benaju, Jojadas dēlu." Un tie atnāca pie ķēniņa. 33 Un ķēniņš tiem sacīja: "Paņemiet sev līdzi sava kunga kalpus un uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz mana mūļa un novediet viņu uz Gihonu. 34 Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu, un tur pūtiet taures un sauciet: lai dzīvo ķēniņš Salamans! 35 Tad ejiet viņam pakaļ, un lai viņš nāk un sēstas uz troņa manā vietā; un viņš būs ķēniņš manā vietā, un es došu pavēli, lai viņš kļūst par valdnieku pār Israēlu un pār Jūdu." 36 Tad Benaja, Jojadas dēls, atbildēja ķēniņam un sacīja: "Āmen, tā lai to apstiprina Tas Kungs, mana kunga un ķēniņa Dievs. 37 Kā Tas Kungs ir bijis ar manu kungu un ķēniņu, tā lai Viņš ir arī ar Salamanu: lai Viņš vēl augstāk paceļ viņa troni pār mana kunga un ķēniņa Dāvida troni." 38 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns un Benaja, Jojadas dēls, kā arī krētieši un plētieši nogāja un uzsēdināja Salamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa. Un tie to pavadīja līdz Gihonai. 39 Un priesteris Cadoks ņēma no telts eļļas ragu, un viņi svaidīja Salamanu un pūta taures, un visa tauta sacīja: "Lai dzīvo ķēniņš Salamans!" 40 Un visa tauta devās kalnup, viņam sekodama, un tie pūta stabules un priecājās ar lielu prieku, tā ka visa zeme, šķita, no viņu balsīm saplaisās. 41 Arī Adonja ar visiem ielūgtajiem viesiem, kad viņi bija beiguši ēst, izdzirda to, un, kad Joābs sadzirdēja taures skaņas, viņš sacīja: "Kas tas par troksni, kas satrauc pilsētu?" 42 Kamēr viņš vēl tā runāja, tikmēr atnāca Jonatāns, priestera Abjatāra dēls, un Adonja tam sacīja: "Nāc šurp, jo tu esi cienījams vīrs un tu nes labu vēsti." 43 Bet Jonatāns ienāca un sacīja Adonjam: "Taisni otrādi - mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, par ķēniņu ir iecēlis Salamanu. 44 Ķēniņš bija sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātānu, un Benaju, Jojadas dēlu, kopā ar krētiešiem un plētiešiem, un viņi to sēdināja uz ķēniņa mūļa. 45 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja Gihonā par ķēniņu, un no turienes viņi gavilēdami ir devušies ceļā. Tas ir satraucis visu pilsētu, tādēļ arī saucieni un kliedzieni, kurus jūs nupat dzirdējāt. 46 Arī pats Salamans jau ir apsēdies ķēniņa tronī. 47 Tāpat arī ir jau atsteigušies ķēniņa kalpi, lai ar svētības vārdiem sveiktu mūsu kungu un ķēniņu Dāvidu, sacīdami: lai Tas Kungs Salamana vārdu padara vēl slavenāku par tavu vārdu, un lai Viņš paaugstina viņa troni vēl augstāk par tavu troni. - Un ķēniņš bija zemu noliecies pār savu guļasvietu 48 un vēl piebildis: svētīts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kurš šodien vienu ir izraudzījis par mana troņa mantinieku, manām acīm to redzot." 49 Tad visi ielūgtie viesi, kas bija pie Adonjas, satrūkās, tie cēlās un gāja ikviens savu ceļu. 50 Bet Adonjam sametās bailes Salamana priekšā, un viņš cēlās, devās ceļā un satvēra stipri altāra ragus. 51 Un tas tika pateikts Salamanam: "Lūk, Adonja ir lielās izbailēs ķēniņa Salamana priekšā, un raugi, viņš ir stingri satvēris altāra ragus, vēlēdamies, lai vispirms ķēniņš Salamans viņam ar zvērestu apstiprina, ka tas ar zobenu nenonāvēs savu kalpu." 52 Un Salamans sacīja: "Ja viņš pats pierādīs sevi par godīgu vīru, tad lai neviens no viņa matiem nekrīt zemē. Bet, ja viņš pats būs ļaunprātīgs, tad es viņu nodošu nāvei." 53 Tad ķēniņš Salamans nosūtīja ļaudis, kas viņu noveda no altāra zemē; un viņš nāca un palocījās ķēniņa Salamana priekšā, un Salamans sacīja: "Ej savās mājās."
